Novērtēts

Atzinības Krusts ir vissenākais no Latvijas valsts apbalvojumiem, tā devīze - Godaprāta ļaudīm. Vai biji pārsteigts par šo tava darba novērtējumu?

Ir liels gandarījums, ka cilvēki, kuri ikdienā bijuši un ir man līdzās, vēlējušies atzīmēt manu devumu un tāpēc griezušies Ordeņu kapitulā.  Pieļauju, ka tādu kā es, un pat vēl labāku, ir pulka, tāpēc gribu mudināt: ieskatieties savos līdzgaitniekos, starp viņiem noteikti ir kāds, kurš varbūt ne ar ko īpašu nav izcēlies, tomēr ar savu darbu ļoti atvieglinājis dzīvi pārējiem!

Neesi dzimis Valmierā, taču te iesakņojies gan. Pastāsti nedaudz par savu dzīvi pirms...

Pēc Salaspils vidusskolas beigšanas ar ļoti labām atzīmēm sāku studēt RTU, taču izrādījās, ka nav viegli būt studentam... Otrais piegājiens, starts LVU juristos, izrādījās veiksmīgāks. Studijas pabeidzu 1977. gadā, un tieši uz augstskolas diploma saņemšanas 35 gadu jubileju manu toreiz iegūto izglītību novērtēja kā maģistra 5. līmeņa profesionālo izglītību tiesību zinātnēs! Pēc sadales nonācu Autoinspekcijas pārvaldē, kā inspektors braucu riņķī pa rajoniem un pārbaudīju, kā tur strādā vietējās autoinspekcijas. Pats jutos tāds ļoti svarīgs.

Kāpēc samainīji Rīgu pret Valmieru?

Ļoti vienkārši — sadzīviska lieta. Jau 1973. gadā biju apprecējies, drīz atskrēja meita, dēls... Visi četri mitām vectēva vienistabas dzīvoklītī bez ērtībām Maskavas forštatē. Savam toreizējam pārvaldes priekšniekam jau biju apnicis ar saviem lūgumiem, tāpēc sāku draudēt, ka iešu uz kolhozu par traktoristu, jo tur man iedos Līvānu māju... Mani sadzirdēja. Nāca piedāvājums vispirms no Jēkabpils, aizbraucu apskatīties un sapratu, ka pat ar savu labo veselību nespēšu izturēt tās tradīcijas, pie kādām turienes vīri turējās ļoti nopietni... Pats ļoti gribēju nokļūt Ogrē, tuvāk dzimtajai pusei, taču tur vieta atbrīvojās tikai tad, kad gadu — no 1979. gada 14. jūnija — jau biju nostrādājis Valmierā: vēl kā leitnants nonācu majora amatā. Autoinspekcijas vadību pārņēmu no Aivara Ozoliņa, kurš aizgāja uz paaugstinājumu. Valmierā mani uzņēma ļoti labi. Pats galvenais — trīs mēnešu laikā tiku pie dzīvokļa!

AR NOMIERINOŠU SMAIDU. Valdis Stiģis strādā vietā, kur ne vienmēr klients reizē ar sniegto pakalpojumu saņem pozitīvu vērtējumu. Tad nu viņa, CSDD Valmieras nodaļas priekšnieka, uzdevums — gādāt, lai cilvēks prom dotos vismaz ar pozitīvām emocijām, un galvenais ierocis, te, protams, labestīgs smaids.

Ārijas Romanovskas foto