Nolēma gaidīt savus cietņēmējus
1949. gada 25. marta deportācijas ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures lappusēm. Šajā dienā bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti vairāk nekā 43 tūkstoši nevainīgu cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām un pat vecu cilvēku.
Ar savu izsūtījuma stāstu mums dalās RENĀTE PURIŅA, Valmieras represēto biedrības dalībniece. Šīs ir viņas pašas pierakstītās atmiņas.
«Es, Renāte Puriņa, dzimusi Zariņa, esmu dzimusi 1932. gada 16. novembrī Valmieras apriņķa Bauņu pagasta «Lejaskrogā». 1939. gadā uzsāku skolas gaitas Matīšu pamatskolā. Tālāk mācīties devos uz Valmieras vidusskolu. Manu vecāku Emmas un Antona Zariņu ģimenē esam piecas meitas – Ilga, Biruta, Skaidrīte, Renāte un Ināra. Vecāki apsaimniekoja vidēju lauku saimniecību ar aramzemi un mežu. Saimniecībā tāpat bija govis, zirgi, aitas, cūkas un vistas. Mēs, bērni, bijām labi palīgi gan lauku darbos, gan lopu ganīšanā.
RENĀTE PURIŅA. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv