Daba, miers un brīdis, kurā esmu
Virs Gaujas tumšo ūdeņu dzelmes vietvietām virpuļo atvaru gredzeni. Jaušams pavasarīgs satraukums un upes nevaļa aptecēt apkārt katram šķērslim. Vasarā viņa pierims un klusi plūdīs rāmā, paredzamā ritmā, bet tagad ir pārpilna ūdeņiem un pat pakāpusies augstāk krastos.
Valmieras centra tiltam pāri ejot, abās pusēs ik dienu redzami makšķernieki. Dažs apģērbā, kas līdzīgs krasta pērnajai, brūnīgajai zālei, sēž tik nekustīgi un saplūdis ar dabu, ka uzreiz nav pamanāms. Savukārt vīri tumšās jakās gan redzami kā uz kartes ar marķieri atzīmēti punkti. Visi pacietīgi sēž ar skatienu, kas piesiets makšķeres galam, un tikai dažbrīd makšķerkātu pacilā vai iemet to citā vietā. Dienas, kad nav neviena, ir ārkārtīgi reti.
Gaujas makšķernieki pasaules modes tendencēm līdzi ejošajās Valmieras smalkajai jakai ir kā veco, labo laiku stipras pogas, ar ko piepogāt senas prasmes un nepārejošas vērtības.
ANDIS ŠILDE. Autores foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv