Vajadzīga kopības sajūta

Vai pats sevi uzskati par Latvijas patriotu, pēc kādiem kritērijiem to vērtē?

Nezinu, kur ir tā strīpa starp būt vai nebūt patriotam (smaida). Manuprāt, mums katram jādomā par vidi, par vietu, kur mēs esam. Tu taču strādā sevis, cilvēku, sabiedrības labā! Ja man ies labāk, ies labāk arī citiem. Es vienmēr dzīvē ar apmēram tādu uzstādījumu eju. Vai tas uzreiz ir patriotisms? Ja mēs strādājam te un tagad, cenšamies darīt kaut ko jēgpilnu, sabiedrībai un cilvēkiem vajadzīgu – varbūt no turienes tas viss arī izriet...

Tavuprāt, kādā vecumā bērns pirmoreiz sevi apzinās kā patriotu un kas ir tie galvenie apstākļi, kas to viņa apkārtnē veicina vai arī var kavēt?

Traki filozofiski... Sāksim ar to: ja es cienu savus vecākus un vecvecākus, ja es cienu savus kaimiņus, savu ielu, pilsētu un visu, vai tāpēc man jāteic, ka esmu patriots? Manuprāt, tā ir lieta, ko sāk audzināt bērnam no piedzimšanas brīža, un tā noteikti ir ģimene. Skola to kompensēt nevar, protams, skola ir tā, kas parādīs iespējas un vedinās uz šādām lietām. Tas pats mūsu Viesturskolas skaistais svecīšu pasākums vai arī mūsu svētku koncerti. Tas ir tas, ka mums jāparāda – lūk, mēs svētkus varam svinēt! Ja tu svētkus nesvinēsi, tev to svētku arī nebūs. Mēs varam dot brīvas dienas, nedēļas, par vēl ko vairāk, bet, ja cilvēks tajā dienā nesajutīsies, ka viņam jāsvin svētki... Tas nenozīmē, ka mēs klājam balto galdautu un liekam virsū svečturi, es jauniešiem saku, ka tai dienai vienkārši jābūt citādai. Kaut vai normāli sanākam kopā uz ģimenes pusdienām vai vakariņām, varbūt tas ir kāds kopīgs pārgājiens...

Tev ir tā unikālā iespēja savā skolā audzēkņos ieaudzināt patriotismu. Kā, tavuprāt, to vislabāk darīt, ja šo lietu bērnam līdz tam nav iedevuši dzīves pūriņā līdzi jau ģimenē?

Tas ir retorisks jautājums (smejas)! Mēs zinām un saprotam, ka ģimenes ir daudzas un dažādas. Lielākas, mazākas, kas savā starpā sarunājas vairāk, mazāk, kas domā par kaut kādām lietām, kas vienkārši dzīvo... Skaidrs, ka sabiedrības pamats ir ģimene. Ko skola var darīt? Vienkārši piedāvāt iespējas. Skola nav pāraudzināšanas struktūra vai kaut kas tāds. Mēs neesam ģimene, bet mēs varam piedāvāt iespējas, varam rādīt, kā to var darīt, svinot svētkus. Ja mēs rīkojam pasākumu, tad tam ir jābūt jēgpilnam! Lai tas kaut kur tajā sirsniņā, tajā dvēselē aizķeras. Ja tas ir svētku koncerts, tad tam jābūt tādam, ka es tiešām saprotu – esmu atnācis svinēt svētkus! Nevis tikai pēc kārtas visi nodejo un nodzied, un koncerts ir jau noticis. Tāpēc jāpiedomā gan pie vizuālā, gan pie visa pārējā, jāparūpējas arī par to, lai bērni tajā visā iedziļinātos. Šogad mums bija lielais eksperiments – svētku koncerts pirmoreiz sporta zālē. Skaidrs, ka mēs to visu nespējām aptumšot, tāpēc varbūt bija tāds neliels satraukums. Lai mēs sarīkotu pasākumu visai skolai, tie ir četri koncerti, jo zāles ietilpība ir 200. Un bērniem noraut četrus koncertus pēc kārtas, tai pašai teātra klasei ar savu uzvedumu, nu, tas jau ir profesionālu aktieru izaicinājums! Tāpēc šoreiz bija eksperiments ar lielo zāli, lai būtu visiem vienā reizē. Arī Ziemassvētku eglītēm jābūt jēgpilnām, lai bērnam ir tā svētku sajūta. Un te jau veidojas tā piederība!

Lāčplēša dienas pasākumā Viesturskolas pagalmā klātesošajiem bija ļoti izcilas sajūtas. Tas jau nav tikai šogad vien. Kā izdodas panākt šādu attieksmi no skolēnu puses, no TV dzirdētajām intervijām tapa skaidrs – ar patriotismu taviem audzēkņiem viss kārtībā...

Prieks dzirdēt (smejas)! Jā, šī tradīcija sākusies pirms deviņiem gadiem, nē, faktiski tā bija vēl agrāk. Savulaik bija aicinājums, ka klases taisīja dažādus rakstus ar degošām svecītēm, katra lika savu mazo jumīti, auseklīti. Zāliens bija pilns, katrai klasei tur bija pa savam musturiņam. Tad skolas pašpārvaldei, vidusskolas jauniešiem, kas nāk kopā un domā, kā izdaiļot skolas dzīvi, radās doma – kāpēc mēs to nevarētu darīt visi kopā? Tagad ir pat grafiks sastādīts, pēc kura katra klase ierodas un veido savu formu. Šogad kompozīcijā bija gandrīz 3000 svecīšu! Tā ir iespēja visiem sanākt kopā, tai pašā laikā tas nav spiests pasākums. Prieks, ka skolēni mobilizējas, klases tiek aicinātas šīs svecītes sagādāt, un tas ir arī zināms finansiāls ieguldījums, bet neviens pretim nerunā, jo saprot, ka rezultāts būs emocionāls, aizraujošs... Mums ir vajadzīga tā kopības sajūta, mums ir jānāk un jāpulcējas, jo tautas vienotībā jau tā kopējā sajūta, apziņa nāk! Ja mēs tikai sēdēsim pie soctīkliem un rakstīsim izsmeļošus komentārus, tad es smagi apšaubu, vai tas kādu vienotību dos.

Latvijā skautu kustība, kurai jau 97 gadi, saistīta ar ģenerāli Kārli Gopperu – pirmo 1921. gadā reģistrētās Latvijas Skautu centrālās organizācijas vadītāju, pirmo un vienīgo Latvijas skautu prezidentu. Kad un kā pirmoreiz par skautiem un šo vīru uzzināji?

Viss labais, kas notiek, laikam jau notiek tāpēc, ka tā tam jānotiek (smaida). 1993. gadā sāku strādāt skolā. Pēc nostrādātā pirmā gada vaicāju, ko tad tie jaunieši vasaras brīvlaikā dara, vai tad viņiem nav kaut kādas nometnes, skauti... Un man uzreiz piedāvāja šo lietu vadīt! Tā nu zināmā mērā pārpratuma pēc šajā organizācijā nonācu, tad sapratu, ka mans labs draugs Jānis Olmanis arī tur darbojas. Protams, liels palīgs bija cēsnieks Gunards Bērziņš, kurš Latvijas laikā pats bija Cēsīs mazskautiņš bijis. Tas bija cilvēks, kurš dega par skautu lietu. Mūsu vienības pirmais solījums bija Trikātā pilsdrupās, protams, tajā reizē mēs bijām Trikātas kapos, kur apglabāti daudzi Lāčplēša ordeņa kavalieri, arī pie Kārļa Goppera kapa. Tur gan apglabāta tikai viņa sirds, pats viņš atdusas Rīgā Meža kapos. Esam ar visu Valmieras 4. skautu vienību arī bijuši ekskursijā uz Goppera dzimtajām Maskatu mājām Trikātas pagastā. Starp citu, Kārļa Goppera brāļa mazmazdēls nāk pie manis skautu vienībā.

Šodien esi Valmieras 4. skautu vienības priekšnieks. Kas tevi pamudināja pašam aktīvāk iesaistīties skautu kustībā?

Mana filozofija tāda – mēs visi esam sabiedrības sastāvdaļa, es nāku, es ņemu, bet man arī kaut kas ir jādod. Ja tu nedod, tad kam tu esi vajadzīgs, ja dzīvo tikai sev?

Pastāsti par savu skauta gaitu sākumu.

Tas bija 1994. gads, tātad jau 30 gadi pagājuši. Nākamajā vasarā pošamies uz Valmieras 4. vienības jubilejas nometni, šogad kaut kā nesanāca. Nu, galvenais jau svinēt svētkus (smejas)! Pirmajā skautu gadā man Gunards Bērziņš palīdzēja ar materiāliem, Jānis Olmanis – ar praktiskām lietām. To pirmo gadu vairāk nodzīvojām, lasot skautu grāmatiņu un vienkārši ejot dabā, kaut ko tur darot. Pēc tam pabeidzu skautu vadītāju kursus, kurus vadīja mūsu tautieši no trimdas valstīm. Tad jau nāca apziņa, ko un kā darīt. Vēl pēc pāris gadiem izgāju GILWEL jeb Meža zīmes kursus, pēc kuriem jau skaitījos baigais eksperts (smaida)... Pats gluži tā nejūtos, jo saprotu, ka vajag katru dienu kaut ko klāt. Kaut arī skautu kustība ir vecākā bērnu un jauniešu organizācija pasaulē, arī tajā notiek pārmaiņas. Savulaik tā bija tāda izlūku skola, tagad mēs no meža večiem esam kļuvuši par sabiedrības locekļiem, kuriem jāprot izdzīvot ne tikai mežā, bet arī sabiedrībā, kam jāprot ne tikai ugunskuru kurināt, bet arī sarunāties ar cilvēkiem.

Novembra otrajā pusē, Patriotu nedēļā, pie apģērba piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte – obligāta vai tomēr pēc katra sajūtām lietojama?

Jā, novembrī mēs esam patrioti, mums visiem ir lentītes piespraustas... Es laikam esmu viens no pēdējiem, kurš to izdara, man vēl jaunieši aizrāda – direktor, jūs esat bez lentītes. Bet tai lentītei ir jābūt kaut kur iekšā, ne tikai virspusē! Un tad ir tas stāsts – novembris beidzas, un arī mūsu patriotisms apstājas vai pieklust... Lentīti nēsāt, tas ir atkarīgs arī no vietas, laika un situācijas. Rīdziniekam, es domāju, tā Patriotu nedēļā būtu gana obligāta prasība, lai kaut kādā veidā tu sevi nostādītu kā nacionālu personu, ka tu tomēr esi šajā, nevis tajā pusē. Tās otrās krāsas jau Latvijā šobrīd aizliegtas, tās vairs neviens skaļi klāt neliek. Jā, vismaz tajā brīdī tu vari sevi pozicionēt. Ikdienā mēs ar to neskraidīsim. Galvenais, lai tā sarkanbaltsarkanā lentīte ir kaut kur dziļāk iekšā, varbūt ap sirsniņu aptinusies tīri nemanāmi (smaida).

SKAUTU VADĪTĀJS. Uldis Jansons pilnā Valmieras 4. skautu vienības priekšnieka ekipējumā. Foto no Ulda Jansona privātā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007