Dāvāt bērniem jaunu dzīvi

Pašlaik Kocēnu pagasta Jaunmušās dzīvo astoņi bērni un pusaudži. Viņi iet bērnudārzā, skolā, satiek draugus un atgūst uzticību pieaugušo pasaulei un paši sev.

Rosība mājās, kur tik daudz prieka, bet reizē arī rūpju, sākas ap pusseptiņiem rītā. Arī todien, kad ciemojamies, Vija bērnus jau aizvedusi un pāris stundu ir laika sarunai, jo pēc pusdienas atkal jābrauc uz skolu, bērni jāved uz interešu pulciņu nodarbībām.

«Pieci skolēni, trīs bērnudārznieki. Vecākajai meitenei 15 gadu, bet mazākajam puišelim tikai trīs,» pašu vienkāršāko paskaidro Vija, jo pārējam stāstam par bērniem, un, visu kas piedzīvots esot audžuģimenei, klāt līst arī emocijas.

«Vai pirms divdesmit gadiem, kad abi gājām kursos un izvēlējāmies būt par audžuvecākiem, mēs zinājām, kas sagaidāms? Noteikti ne! Tomēr es nekad neesmu šo izvēli nožēlojusi. Mēs izaudzinājām septiņus bērnus, viņi ir lieli, prom savā dzīvē. Dzīvo un strādā arī Šveicē, Norvēģijā un tepat pie zemnieka. Mums ir 12 mazbērnu. Protams, kādreiz arī par to brīnījās, pat ķengāja, ka tik daudz bērnu, bet visus izskolojām, visi izauga par kārtīgiem cilvēkiem. Vīrs vienmēr ir daudz strādājis, bet es uzskatīju, ka, ja mums ir bērni, tad nevar tā, ka esmu darbā un kaut kad pārrodos, lai viņus satiktu. Es centos būt mājās un gaidīt, jo bērniem vajag mūsu laiku, uzmanību, un tieši tāpat es daru tagad. Arī mūsu audžubērniem vajag sapratni, ieklausīšanos, atbalstu, padomu. Cik ir dzirdēts, ka audžuvecāki strādā tās naudiņas dēļ, ko valsts, pašvaldības samaksā, bet es domāju citādi, es to daru bērnu dēļ. Ļoti daudziem bērniem vajag jaunu ģimeni, mūsu mājas kaut uz laiku, lai mēs ieliekam pamatu, lai bērns kļūst pašapzinīgāks lai zina kārtību, pienākumus, lai iet skolā, mācās un savu dzīvi var dzīvot pilnvērtīgi,» pārdomās un pieredzē dalījās Vija Nille.

Ģimene uz laiku, gadiem, dzīvi

Ja mēs katru no Vijas un Oskara audžubērniem sauktu vārdā, tad šo īpašvārdu uzskaitījums aizņemtu rindu pēc rindas, ja par katru runātu personiski, tad bērni, arī jau pieaugušie bērni, šajā stāstā atpazītu sevi un varbūt arī citi viņu likteni atpazītu.

Tikai ieskicēšu, lai rastos priekšstats. Pie Vijas daudzi nonākuši no bērnu namiem, krīzes centriem, kāds arī no aizbildnības, jo cilvēki sapratuši, ka netiek un netiks galā. Par kādu bērnu joprojām ļoti piedomā viņu bioloģiskie vecāki, un, iespējams, sekos atkalsatikšanās uz mūžu, bet jau Vācijā, cita bērna tētis ir cietumā, bet saka, ka puiku vēlas.

«Nevienam no mūsu audžubērniem nav klājies skaisti un viegli. Ja tā ir, tad bērni nenonāk audžuģimenē,» rezumē Vija, piebilstot, ka viņa ir no tām audžumammām, kas ļoti vēlētos, lai bērni audžuģimenē uzturētos īsu laiku, lai sistēma darbojas bērnu labā un viņi atrod tās ciešās un paliekošās saites pie saviem vecākiem vai jaunā un mīlošā ģimenē.

«Visi audžubērni mani sauc par omi, tā mums sarunāts, bet katram bērnam vajag kādu pieaugušo, kuru viņš sauc par mammu, tēti, īpaši jau mazajiem bērniem,» uzsver Vija, kas atbalstu savam darbam rod arī biedrībā «Zvannieku mājas». Zvannieki tagad strādā arī kā atbalsta centrs audžuvecākiem, aizbildņiem, adoptētājiem – izglītojot, atbalstot juridiskos jautājumos un sniedzot drauga plecu grūtajās situācijās.

«Ar bērniem mēs katru svētdienu esam Zvanniekos, tur notiek dievkalpojums, tur satieku Juri, Sandru (Sandra un Juris Cālīši, kas izveidoja Zvannieku kopienu un Latvijā krasi iestājās par vecāku novārtā atstāto bērnu tiesībām un vajadzībām jau pirms 25 gadiem-red.), un bērniem tur patīk. Manas meitenes tur mācās pie dziedāšanas skolotājas, visu vasaru notika mākslas stundas. Man tā ir iespēja atvilkt elpu, būt saprastai, parunāties,» noteica Vija, piekrītot, ka daudz atelpas brīžu nav, ja tie iespējami, tad Vija ar Oskaru dodas ceļā, lai smeltu enerģiju jaunam darba cēlienam.

Pašlaik pie Vijas dzīvo pusaudži un bērnudārza vecuma bērni, bet bija laika posms kad audžumamma loloja pašus mazākos.

«Bija zīdainīši, un ļoti priecājos, ka viņus adoptēja, ka viņu dzīvē viss kārtībā. Man ar mazajiem ļoti patika, jo vieglāk. Vieglāk tāpēc, ka bērnā nav dziļo traumu smaguma. Ja bērns nav bijis vienam, otram un trešajam vajadzīgs, viņš nespēj veselīgi raudzīties pasaulē. To mēs, audžuvecāki, zinām, un rēķināmies, bet iemācīt ir vieglāk, lūgt saprast, ka iespējams citādi, prasa daudz vairāk laika, emociju, arī pārdzīvojumu,» tā pieredzējusī audžumamma, uzsverot, ka viņai nav ilūziju par to, ka visi bērni, kuru vecāki kļūdījušies, reiz atgriezīsies savās mājās. Tā nenotiekot. Vija nav statistiķe, bet viņa zina, ka arī no viņu 70 ģimenē uzņemtajiem tikai daži atgriezti bioloģiskajā ģimenē, bet pārējie atraduši jaunas ģimenes, dažreiz ciemojas Jaunmušās, dažreiz uzraksta īsu sveicienu. Lielāka tikšanās bijusi pirms pāris gadiem Zvanniekos. Todien Vija un Oskars salaulājušies. Viņi ir precēti jau 42 gadus, bet laulībā sevi spēcinājuši, un todien Zvannieku lievenī nav bijis kur ābolam nokrist.

«Patīkami, protams. Bija sabraukuši bērni, mazbērni, arī mūsu lolotie, bet tagad adoptētie bērni, mūsu lielie audžubērni jau ar savām otrajām pusēm un mazuļiem. Te tad tu ieraugi sava darba rezultātu, un tas ir, nenoliedzami. Man prieks, ka varam turpināt darīt. Ziniet, citi, kam pāri 60 gadiem, saka, ka mājās grib būt vieni, klusumā, bet mums nevis bērni, bet klusums traucē,» smaidīja Vija.

Kas notiek Latvijā?

Šis jautājums ir retorisks, jo Latvijā audžuģimeņu skaits sarūk. Vijas ģimenē vairāk brīvu vietu audžubērniem nav. Seši ir likumā noteiktie griesti, bet Vija lolo astoņus, jo ierasti audžumammas meklē nevis vienam, bet vairākiem no vienas ģimenes. Starp citu, lielākos četrus Vija lolo otrreiz. Neizdevusies aizbildnība, bērni nonākuši krīzes centrā un pauduši vēlmi atgriezties pie Vijas un Oskara. Viss noticis divas dienas pirms jaunā mācību gada. Vēl neuzrakstīju, ka Vija slavē Rubenes skolu un bērnudārzu, ka visus bērnus tur mīl un saprot, jo dažkārt izglītības sistēmā strādājošajiem šīs sapratnes par audžubērnu likteņiem un uzvedības sekām pietrūkst. Taču vēl vairāk resursu pietrūkst tai sistēmai, kas par ārpusģimenes aprūpē nonākušajiem tur juridisko rūpi.

«Ir bardaks. Labā roka nezina, ko kreisā dara. Diemžēl. Ir pašvaldības kur sociālais dienests strādā par sevi, bāriņtiesa par sevi. Kur tur bērna intereses? Un, ja mēs it visā skatāmies, kā rīkojas Eiropā, tad taču zinām, cik tur ļoti strādā ar vecākiem, cik ļoti bioloģiskajiem vecākiem jāsadarbojas ar speciālistiem, lai krīzi risinātu, lai bērnus atgūtu. Pie mums māte reizi gadā bērna priekšā parādās vai telefonā sola un sola, bet bērnu tikai posta... Pie mums viņai ir tiesības, bet laiks iet, bērns aug. Es nezinu, kā šo visu atrisināt,» noteica Vija, bet, jautāta, kāpēc audžuģimeņu trūkst, viņa atbild īsi: «Trūkst atbalsta!»

Ja atceramies, bija laiks, kad Latvijā centās izskaust bērnunamus. Izdevās diezgan labi, jo vismaz jaundzimušie un veseli pirmsskolnieki ilgstošajā sociālajā aprūpē vairs nenonāk. Tolaik vajadzēja audžuģimenes un tika uzrunāta sabiedrība, lai atsaucas. Atsaucās ģimenes. 2017. gadā audžuģimeņu skaits, kurās ievietoti bērni, nesasniedza 450, bet 2021. gadā to bija 600 un vairāk. Pašlaik skaits atkal mazinās, jo būt audžuģimenei nozīmē strādāt katru dienu. Audžumammai nav apmaksāta atvaļinājuma, nav zilās lapas, nav brīvdienu, ja nav ģimenes un savējo atbalsta. Kā vēl nav? Nav darba stāža. Bija iespēja pieredzējušām audžuģimenēm izmācīties par krīzes ģimenēm, jo tad maksā algu, maksā nodokļus, bet tikai par to periodu, kad krīzē tur ievietots bērns. Parastai audžuģimenei ir laba sirds. Arī būt par daudzbērnu mammu nozīmē strādāt vairāk par mammu, nekā veikt algotu darbu. Šāds posms bija Vijas dzīvē. Viņa pastrādāja kolhozā, bet vairāk veltīja sevi bērniem. Uz ko tas velk? Vija zina, ka viņai nebūs pensijas. Viņa zina arī, ka atbalstīs bērni, bet viņa nesaņems sen nopelnīto no valsts. Ar sirdi, darbu, jā, ar dziļu pārliecību nopelnīto. Un tas nav vien atbalsta trūkums, bet pilnīga valsts sistēmas neizpratne par svarīgo. Tas ir sistēmas infantilisms.

Bet tieši tāpēc, ka Vija ir sieviete, kuru vismaz 70 bērnu sauc par savējo, mammu, omi, – viņa ir patriote, savas valsts, dzīvības, dzīves un nākotnes patriote. Tagad pierasts, ka patriotisms ir drošība, aizsardzība. Vija kopā ar Oskaru sargā un rada patvērumu, un turpina to darīt. Ja mēs gribam akcentēt patriotismu nevis vārdos, bet darbos, tad šis ir spēcīgs cilvēkstāsts.

BAGĀTĪBA, kas sastrādāta apzinātā mūža garumā. Aizpērnajā vasarā Vija un Oskars Nilles salaulājās, atzīmējot savu 40 gadu kāzu jubileju. Kopbildē ir viss, kas nācis mīlestībā,– bērni, mazbērni, audžubērni un jau viņu atvases. Foto no personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007