Te ir mana vieta

- 30.Augusts, 2024
Nedēļas nogale
Laikrakstā

Braucam ciemos pie Lūšu ģimenes. Maruta mūs ar mašīnu pavada līdz īstajam ceļgalam, kas ir trīs kilometrus uz Rūjienas pusi no Unguriņu robežpunkta. Skatāmies kartē un secinām – savādi gan, braucām no Unguriņiem, bet esam nonākuši vietā, kura kartē atzīmēta ar nosaukumu «Unguriņi». Izrādās, ka Unguriņi ir robežpunktam tuvākā apdzīvotā vieta un esam jau tik ļoti pieraduši izmantot Unguriņu nosaukumu robežpunktam, ka pat neiedomājamies, ka tad, kad tiekamies robežpunktā, īstajiem Unguriņiem esam jau aizbraukuši garām. Viena no Unguriņu apdzīvotās vietas mājām ir «Sinepes». Lūšu ģimene tajās dzīvo nesen. Kad iebraucam Sinepju pagalmā, pretī milzīgā mīlestībā skrien sunītis, it kā mēs būtu viņa saimnieki, kas atgriezušies pēc ilgas prombūtnes. Satiekam arī mājas saimnieci LAILU LŪSI.

Jūs nesen pārvācāties no Naukšēniem. Vai sen vēlējāties savu māju?

Oi, gadus desmit!

Kāpēc tieši šī vieta?

Biju iedomājusies, ka gribu vai nu akmens mūri vai guļbūvi. Atbraucu šeit – un ir abi! Vēl esmu ķerta uz priedēm un lieliem kokiem. Iebraucu šeit, un man priekšā stāv 150 gadus veca aleja. Ieeju pagalmā – tur Kanādas priedes! Tobrīd bardaks bija tāds… Bridu līdz durvīm, bet bērniem teicu – te ir mana vieta, te es palieku.

Nenormāli daudz aklo dunduru te bija! Tā nu trīs gadu laikā, cik nu jaudājām paši saviem spēkiem izdarīt, tik arī esam sadarījuši. Jūs esat ieradušies taisni tā, lai noķertu reālo lauku dzīvi.

LAILA LŪSE UNGURIŅU SINEPĒS. Samantas Lūsītes foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru