Trīsdesmitie

Kaimiņi Priedīši

1938. gadā no Pārgaujas Lielā kroga pārgājām dzīvot Brīvības ielas namā – apakšējā stāvā. Augšējais vēl nebija izbūvēts, tikai sienas slējās līdz jumtam. Pa kreisi no parādes durvīm atradās tēta darbnīca: viena telpa kundēm un smalkām mašīnām, otra – darbnīca, un vēl atsevišķi – smēde. Telpu pa labi no parādes durvīm bija iecerēts izdot kādam veikalam, tā atpelnot kaut ko ar īres maksu, un pašiem dzīvot augšā.

Dārzā celiņi bija iemērīti, birzīte iestādīta, šķūnis un dārza mājiņa uzbūvēti. Viss kā nākas. Dzīve bija uzlikta uz sliedēm – tā tikai turpināt. Jauki un cerīgi.

Pie kaimiņiem Auzenbergiem nebija, ko redzēt, bet aiz Priedīšu sētas varēja manīt divus mazus puikas. Trešais bija ļoti liels, un, parasti cēli aizgājis līdz saviem vārtiņiem, viņš devās uz pilsētu, uz mums pat nepaskatījies.

Kādu dienu es atradu tumši sarkanu, lielu tulpi – acīmredzot pārsviestu pār sētu. Tulpe pat smaržoja. Es pamanīju arī acu pāri, kas lūrēja no krūma aiz sētas. Tur bija viens no puikām. Dzīvē parādījās brīnišķīgs noslēpums… Bet tad pēkšņi uzradās mamma.

– Kur ņēmi? – viņa iebrēcās. – Norāvi kaimiņu dārzā? Fui! Kāds negods! Tagad man jāiet atvainoties!

Mūsu dārzā nekā tik skaista nebija, toties otrpus – vesela dobe. Brieda liels nesmukums. Un tad puika, parādījies visā auguma, teica:

– Labdien! Tulpi sviedu es. Mani sauc Uldis.

Nu parādījās arī otrs puika – Ega. Lai labotu iespaidu par nikno bļaušanu, mamma ielūdza abus atnākt pie mums uzēst kalnu ērkšķogas. Mums tās auga gar visiem celiņiem. Tā sākās mūsu draudzība. Itin drīz viens sētas dēlis tika atbrīvots no apakšējās naglas, un nu Priedīšu puikām vairs nebija jāiet apkārt.

Putniņu māja 70. gados. Foto no Valmieras muzeja krājuma