Trīsdesmitie

Mūža skaistākā egle un pirts Ziemassvētkos

1931. gada 2. jūlijā piedzima Gundabs. Ziemassvētkos brālītim bija pusgads, viņš prata tikai sēdēt un rāpot. Tētis man skaidroja brīnumsvecīšu būtību – kā tās degs, sprakšķēs un izskatīsies bīstamas. Viņš runāja ar mani, sagaidīdams sapratni un drosmi nenobīties. Pirmo reizi es jutos liela un atbildīga. Egle ar konfektēm un rotājumiem nobāl pret lielisko sajūtu, ka varu būt prātīga.

Nākamā, 1932. gada egle, bija pilnīgi kas cits. Mēs bijām pārvākušies uz jaunu dzīvesvietu bijušā rātsnama ēkā pie Sv. Sīmaņa baznīcas, toreizējā tirgus laukuma malā, priekšā vecajam Valmieras teātrim. To mēs saucām par pilsētas māju. Mājas labajā pusē atradās Valmieras vēstures muzejs.

Ziemsvētku gaidīšana sākās ar to, ka tētis vārīja un mīcīja piparkūku mīklu. To viņš darīja arī pērn, bet tad man neļāva piedalīties. Tagad es biju pilntiesīga izvēlēties, kādas figūras spiedīšu uz izrullētās mīklas. Pamatīgi pārēdos siltās piparkūkas, ēdu visu dienu bez pārtraukuma. Beidzot kļuva nelabi, aizgāju pagulēt. Togad vairs nevienu piparkūku neapēdu. Pēc gada kāre atgriezās.

Sniegotā Valmiera XX gs. 30. gados. Foto no Valmieras muzeja krājuma