Spokošanās, garu saukšana un citi stāsti. Jautrītes Putniņas atmiņas
Vecmāmiņas elpa
Tētis vienmēr izsmēja galdiņus, kas klauvē, un šķīvīšus, ko dancina sabiedrība, sadevusies rokās. Ar šīm izdarībām es sastapos Rīgā, kur dzīvoju pie Ozoliņkundzes. Viņai bija divas meitas, ko vajadzēja izprecināt, tāpēc viņa rīkoja nelielas viesības.
Es spēlēju klavieres, pēc tam tējas galds, un vakara beigās – šķīvīša dancināšana. Tā vienā reizē pie tējas galda visi runāja par spoku stāstiem. Es naivā nevainībā stāstīju vienīgo jocīgo, kas notika gandrīz vai katru nakti.
Malka bija ļoti dārga, tāpēc ziemas visaukstākajā laikā abas istabas nekurināja un visi dzīvoja un gulēja virtuvē. Vienīgi vingrināties (mētelī un cimdos) gāju uz savu istabu. Virtuve bija garena: no sākuma, pa kreisi, siltā plīts un tai pretī «alkovs» – padziļinājums sienā, ko aizņem liela gulta, tālāk pa kreisi virtuves galds, pa labi – skapītis un pie sienas plaukts. Bet pašā virtuves galā – dīvāns ar augstu lēni un pa labi, dīvāna galā, vienīgais logs. Alkovā gulēja Ozoliņkundze ar abām meitām, uz dīvāna – es.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv