Katram savs "dīķis"!
Pēc trīsdesmit pieciem Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā nostrādātajiem gadiem rokas traumas dēļ Gitai Grinbergai no šīs darbavietas nācās aiziet.
«Kustināt roku nespēju, sāku kustināt smadzenes. Kādu brīdi biju priecīga, ka man vairs nav četros no rīta jābrauc uz darbu, likās, ka no pleciem šī nasta nomesta, bet sākās kas cits – fiziski no darba biju aizgājusi, bet izrādījās, ka esmu pazaudējusi dzīvesprieku, jo domās joprojām dzīvoju pēc grafika. Pamazām dzīvesprieku atguvu, varēju darīt to, kas man patīk. Biju atgriezusies tur, no kurienes aizgāju.»
Princesīte ar sapni par laukiem
«Vispār esmu dzimusi Matīšos, kur ciema padomē centrā dzīvoja vecmamma un vecaistēvs, bet tie nebija īsti lauki. Kad braucu ciemos uz Braslavu pie māsīcas, vecmamma man sapakoja līdzi milzīgu somu, kur man kā princesītei bija saliktas bantītes, volāniņi, zeķītes ar bumbulīšiem. Es to nevarēju ciest, bet māsīcai ļoti patika. Viņa apskauda mani, ka esmu pilsētas bērns, bet es viņu par to, ka viņai ir lauki.
REPRĪZE. Ģenētisko resursu ķēvīte. Ļoti runājoša: «Aizvedām uz Jelgavu uz izmeklējumiem. Nācās operēt, un zirgs palika klīnikā. Pēc nedēļas braucām pakaļ. Prasu kopējai, kur ir rudais zirgs ar balto pieri, un pēkšņi dzirdu – kāds zviedz! Atpazinu savas Reprīzes bubināšanu, jo ar tādu pašu sagaida auzas. Man kamols kaklā...» Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv