Seda: no kūdras līdz pankūkām

Pirmoreiz ierodoties Sedā, cilvēks vismaz pilsētiņas centrā sajūtas gluži kā iekāpis laika mašīnā un devies atpakaļ uz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Plašas ielas ar bērzu alejām blakus, dzelteni krāsotas Staļina klasicisma mājas – tik praktiski neskartā un koncentrētā izpildījumā pagājušais gadsimts nav sastopams nekur citviet Latvijā. Sedas lepnums joprojām ir Staļina laika klasicisma stilā 1954. gadā uzceltais un 2012. gadā daļēji rekonstruētais kultūras nams.

Ņemot vērā kūdrinieku ciemata, vēlāk Sedas pilsētas, vēsturisko izcelsmi, jau kopš pirmsākumiem Sedā dominējošā saziņas valoda ir krievu. Pilsētā dzīvo 16 tautības, 64% iedzīvotāju ir krievi, tikai 17% latvieši. Sedā joprojām ir spēcīga un kultūras tradīcijām bagāta krievu kopiena, taču nevar noliegt, ka atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā arvien lielāka ir latviešu un krievu kultūru mijiedarbība arī tik spēcīgā krievu kopienā, kāda tā ir Sedā. Par to, kā tas izpaužas, trīs nelielas sarunas. Vispirms par kopējo līniju – latviete ARTA ŠOMASE, Strenču kultūras centra pasākumu organizatore, kura Sedā kultūras jomu kopj jau vismaz gadus desmit.

Ar ko īpaša ir kultūras un arī sabiedriskā dzīve Sedā?

Īpaša ir valoda. Krievu valoda. Taču pa šiem gadiem, manuprāt, mēs esam jau pietiekami integrējušies. Ne tikai ar bērniem, kas mācās Sedas un Strenču skolās, bet arī ar pieaugušajiem. Te man jāpiekrīt dakterim Danilānam, kurš TV teica: nav tā, ka cilvēki (latviski) nesaprot, viņi tikai nerunā. Varbūt vecākā paaudze, apmēram astoņdesmitgadnieki, tiešām latviski nesaprot. Viņiem tajā laikā Sedā latviešu valodu nevajadzēja, tā viņi arī pasaka. Manuprāt, kaut ko uzspiest viņiem nav vajadzības. Tā cilvēciski tam visam jāiziet cauri! Jaunajiem Sedā ar latviešu valodu viss ir kārtībā, cepuri nost viņu priekšā!

Cik liela interese Sedas iedzīvotājiem ir par latvisko – tradīcijām, kultūras mantojumu, arī pasākumiem latviešu valodā?

Šogad uz Masļeņicu es Sedas kultūras namā izliku apskatei bildes no iepriekšējo gadu Masļeņicas svinēšanām, kā arī bildes, kā mēs, folkloras kopa Mežābeles, svinam Meteni un Lielo dienu. Man bija pārsteigums, ka cilvēkiem bija ļoti liela interese par šo foto izstādi, pēc tam saņēmu atsauksmes, ka mums – latviešiem un krieviem – ir ļoti līdzīgas tradīcijas.

Krievu kultūra Sedā... Tā eksistē patstāvīgi vai tomēr pamazām iekļaujas latviskajā?

Ar tādu īstu krievu kultūras piesitienu līdz šim mums Sedā bijuši senioru vakari, kurus parasti rīkojām pēc Jaunā gada, kad krieviem ir Starij Novij God. Šobrīd, protams, ar pandēmiju daudz kas mainīsies.

Kuros pasākumos Sedā visciešāk kopā savijas krieviskais un latviskais?

Viena no šīm reizēm ir Sedas diena augustā. Pēdējos gados esmu mēģinājusi uzaicināt uz šiem svētkiem arī latviešu dziedātājus, nevarētu teikt, ka būtu sliktas atsauksmes. Nākamgad Masļeņica sakrīt kopā ar 8. martu, tad nu plānojam aprīlī rīkot pasākumu divās valodās Sieviete, kurā jau uzaicināti piedalīties Rīgas Krievu teātra aktieri.

Ziemassvētki Sedā ir vairāk krieviskā vai latviskā gaisotnē?

Jaunākai paaudzei varbūt vairāk interesanti – saistībā ar skolām un visu pārējo – ir Ziemassvētki, bet seniori jau parasti gaida to vakaru, kas mums ir pēc Jaunā gada, viņiem būtiskāks ir Starij Novij God.

*

ARSENIJS CEPEĻEVS ir Sedas kultūras dzīvē aktīvs krievu puisis, Sedas pamatskolas absolvents, tagad Valmieras 2. vidusskolas 11. klases audzēknis.

Tev tāds interesants vārds... Tas nenāk no vecticībniekiem?

Nē, tas ir īsts slāvu vārds. Tāds krievišķīgs vārds (smaida). Neesmu interesējies, kāpēc man tāds vārds, taču esmu ar savējo apmierināts, jo tā ir manu vecāku izvēle. Viņi tā mani nosauca, un tā ir jābūt!

No kurienes saknes tavai ģimenei?

Gan mamma, gan tētis dzimuši tepat Latvijā. Mēs visi esam tādi, kā saka, krievu latvieši (smejas)! Viņi nav bijuši saistīti ar kūdras ieguvi, taču es zinu Sedā pat dinastijas, kur vecāki strādāja purvā, pēc tam bērni, pēc tam arī mazbērni...

Sedā pabeidzi krievu skolu, arī Valmierā izvēlējies 2. vidusskolu, kas skaitās krievu skola. Kāpēc tā?

Pirms diviem gadiem notika reforma, kas paredz, ka tagad 80% mācību jābūt valsts valodā. Īstenībā var uzskatīt, ka es jau mācos pilnvērtīgā latviešu skolā, jo visi skolotāji runā latviski, stundas vada latviski, mēs, klasesbiedri, savā starpā arī bieži runājam latviski. No krievu skolas nosaukums vien palicis.

Tad jau pēc vidusskolas mācības turpināsi valsts valodā? Kas tevi interesē?

Protams. Pagaidām vēl neesmu atradis sevi... Man patīk viss! Patīk latviešu valoda, varbūt es varētu saistīt savu dzīvi ar pedagoģiju. Es vēl neesmu izvēlējies savu nākamo profesiju. Gribētu iegūt tādu augstāko izglītību, lai varētu strādāt kabinetā, man patīk darbs ar dokumentiem. Man patīk būt atbildīgam par kaut ko. Bieži uzņemos kādu pasākumu organizēšanu, tā ir mana sirdslieta.

Ko tev nozīmē krievu kultūra?

Līdz ar to, ka mēs dzīvojam Latvijā, sanāk, ka mēs par savu – krievu – kultūru ne tik daudz zinām. Sanāk, ka mēs jau skaitāmies kā latviešu sabiedrība, mēs jau svinam visus valsts svētkus. Esam tā pieraduši pie latviešu tradīcijām, ka esam bišķiņ aizmirsuši par savām krievu tradīcijām.

Bet Sedā joprojām svin Masļeņicu, tie ir ļoti interesanti krievu svētki.

Jā, arī man tie ļoti patīk. Uz šiem svētkiem brauc pat no citām pilsētām – no Valmieras, no Valkas brauc. Ļoti labi, ka šeit notiek, jo mums taču tāda bišķiņ krievu pilsēta, un, kad Sedā notiek Masļeņica, tad ir tāda guļaņije...

Kas vēl Sedā notiek tāds – vairāk ar krievisku piesitienu?

Mums ir sieviešu ansamblis Sudaruška, viņām ir tāda uguntiņa iekšā! Kad sudaruškas dzied, cilvēkiem patīk. Gan latviešiem, gan krieviem.

Kā, tavuprāt, latviskā un krieviskā kultūra vislabāk varētu sastiķēties kopā?

Mums Latvijā ir Līgo svētki un Krievijā – Ivana Kupalas svētki. Manuprāt, tie ir tādi kopīgi, nu, kaut kas līdzīgs tur ir. Arī tradīcijas, dejas... Protams, dziesmām atšķiras valoda, latviešiem lielai daļai Līgo svētki vairāk ar sauli saistās, kamēr krieviem, cik zinu, vairāk ar šašliku, ugunskuru... Tradīcijas tur nav iekšā iekļautas. Piemēram, daudzi krievu cilvēki brīnās par latviešiem, kuri gaida Ziemassvētkus, mums visi vairāk gaida Jauno gadu.

Tu esi priecīgs dzīvot Latvijā?

Jā. Esmu pateicīgs par to, ka esmu piedzimis Latvijā.

*

Sedas bibliotēkas vadītāja VIKTORIJA BRIUNINA ir Sedā dzimusi krieviete, kas bērnībā kopā ar māti pametusi Latviju, dzīvojusi Pleskavā, pēc tam Kijevā, kur apprecējusi ukraini Valēriju. Ģimene, kurā tagad arī skolnieks Tarass un pusotrgadīgā Rada, atgriezusies Sedā 2015. gadā.

Tu taču runā latviski gandrīz bez akcenta!

Kad atgriezos Latvijā, man sākās viss pa jaunam – gan dzīve, gan valoda (smejas)! Es tad latviski zināju tikai dažus vārdus, varēju līdz desmit saskaitīt. Jau pēc diviem gadiem nokārtoju latviešu valodas eksāmenu augstākajā līmenī. Man bija labi skolotāji, es ļoti gribēju runāt un saprast. Latvijā taču ir vislabāk, jo es te esmu dzimtenē! Mani vecāki ir krievi, tētis ir dzimis šeit, Sedā, bet mamma atbrauca uz Latviju vēl maziņa no Krievijas.

Kuri tev pašai ir galvenie svētki gadā un pēc kādām tradīcijām tie tiek svinēti?

Man pašai un mūsu ģimenei tas ir Jaunais gads. Nevis Ziemassvētki, bet tieši Jaunais gads.

Sedas bibliotēkā šobrīd literatūra latviešu un krievu valodā – kāda ir lasītāju attiecība?

80% lasa krieviski. Protams, arī latvieši lasa, taču viņu nav tik daudz. Krievu grāmatas mums ap 60%, latviešu – ap 40%. Vairums bibliotēkas apmeklētāju ir pensionāri.

Vai ir kādas atšķirības starp literatūras žanriem starp krievu un latviešu lasītājiem?

Dzeja noteikti nav pieprasīta. Krievu sievietēm, protams, vajag romantiku un vīriešiem – par karu, arī detektīvi ir populāri. Pēc latviešu grāmatām principā nāk tikai sievietes un ņem tikai romānus.

Šodien bibliotēkā arī datori. Kā ar datorprasmi, salīdzinot latviešus un krievus, protams, es te domāju ļaudis jau nopietnā vecumā?

Es nevaru sadalīt pa tautībām. Nāk gan latvieši, gan krievi un prasa palīdzēt. Kā mans vīrs teica – tev tur ir pasaules glābšanas centrs! Ja cilvēkam nevar palīdzēt pastā vai pagasta pārvaldē, tad viņš iet uz bibliotēku – gan jau Vika tur palīdzēs! Man pašai patīk meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, ko tik neesmu darījusi ar datoriem darba laikā! Savā brīvajā laikā sadarbojos ar rīdzinieku Intu Balodi, mēs veidojam izglītojošus video un liekam YouTube. Mēs strādājam bez maksas un stāstām – Ints latviski, bet es krieviski – par cilvēkiem nepieciešamām lietām, piemēram, kā elektroniski parakstīt dokumentu, kā atjaunot savu Smart-ID pēc jauna telefona iegādes, kā atmuitot pasūtījumu, jo šis jautājums ir aktuāls kopš 1. jūlija... Zinu, ka mūsu kanāls resume.lv ir pat populārāks nekā valsts kanāli, mēs to redzam pēc aplūkojumu skaita un pēc laiku skaita. Tagad plānojam taisīt arī apmācības kursus, kuri būs gan maksas, gan bez maksas.

Kā Sedā svin svētkus? Ar vērienu?

Cilvēkiem patīk Jaunais gads. Līgo svētkos vairāk visi pa savām dāčām. Nezinu, kā citur, bet šeit, Sedā, mēs vienmēr svinam Masļeņicu. Visi cep pankūkas visu nedēļu! Arī mēs mājās cepam. Jā, Masļeņicā man mājās visi prasa – mamma, kur ir pankūkas?

LAIMĪGI SEDĀ. Viktorija kopā ar vīru Valēriju, dēlu Tarasu un meitiņu Radu brīvsolī.