Par kopējo stratēģiju domājot

Pastāsti par savu jauno saimniecību!

Kopumā novads ir bagāts ar iepriekšējo pašvaldību dibinātām kultūras iestādēm, kuras patlaban tiek strukturētas. Ir izveidota Valmieras bibliotēka ar 33 filiālēm, ir septiņi kultūras centri ar struktūrvienībām – novados esošajiem tautas namiem, saieta namiem, amatu mājām, izstāžu vietām. Vēl novadā ir trīs muzeji – Mazsalacas, Valmieras, kā arī Naukšēnu Cilvēkmuzejs. Tas ir pašvaldības kultūras iestāžu tīkls, kas turpina strādāt katrs ar saviem mērķiem un uzdevumiem. Lai arī visu laiku tepat vien esam bijuši, tomēr katra pašvaldība ir gana neatkarīgi strādājusi, veidojot savas nozares pēc saviem ieskatiem un tradīcijām. No jauna apvienojoties, no jauna arī jāiepazīstas. Lielās līnijās mēs zinām, kas kurā vietā notiek, kādas ir galvenās tradīcijas, bet, runājot par lielo Valmieras novadu kā par vienotu pašvaldību, mums kopā visiem būs jādomā, kādu mēs turpmāk veidosim kultūras telpu novadā.

Piemēram, jārespektē arī Strenču intereses...

Strenči bija izveidojuši savu kultūras pārvaldības modeli, kur atbildība par visu kultūras dzīves veidošanu būtībā bija uzticēta Strenču kultūras centram, kur kā struktūrvienības bija sagrupētas Sedas pilsētas kultūras nams, Jērcēnmuiža un Plāņi. Viņu un citu novadu darbības pieredzi ņēmām kā atskaites punktu, veidojot lielos novada kultūras centrus. Manuprāt, Strenči ienāk ar ļoti bagātīgu kultūras piedāvājumu, ar savām tradīcijām – Plostnieku svētkiem, arī ar Sedas pilsētas kultūras potenciālu, par ko mēs runājām Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta ietvaros.

Vai šajā projektā tiks iesaistītas tikai vietējās vai visas Vidzemes kultūras iestādes?

Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts, protams, ir stāsts par kultūras dzīves un kultūras telpas attīstību konkrētā pilsētā, konkrētā novadā. Tituls attiecīgi tiek piešķirts pilsētai. Taču skaidrs, ka tik nelielās pilsētās, kādas ir Latvijā, lai noorganizētu šādu Eiropas mēroga pasākumu, ar reģionu jārēķinās kā minimums, un arī mēs šajā virzienā strādājam. Sadarbosimies arī ar Vidzemes reģiona pašvaldībām tajā apjomā, cik katra no tām būs gatava piedalīties gan infrastruktūras pieejamībā, tūrisma un viesmīlības nozarēs, gan kultūras piedāvājuma veidošanā un kultūrvēsturiskā mantojuma izcelšanā. No kultūras programmas plānošanas viedokļa pagaidām mēs fokusēti un mērķtiecīgi akcentējam Valmieras pilsētu un novadu, bet tas noteikti neizslēdz ciešāku sadarbību ar apkārt esošām pašvaldībām, vai nu programmu papildinot ar kādiem viņu rīkotiem lieliem pasākumiem, vai kaut kādā veidā mūsu pasākumus transformējot un mēģinot piedāvāt plašākai auditorijai. Vidzemes reģions noteikti būs ieguvējs, ja šis tituls tiešām atnāks uz Valmieru un Valmieras novadu, bet tur vēl darbs ir priekšā – otrās kārtas pieteikums mums jāsagatavo līdz nākamā gada aprīlim. Jāgatavojas starptautiskas žūrijas komisijas klātienes vizītei un vērtējumam, cik noprotams, nākamā gada vasarā jau varētu būt atbilde, kurai pilsētai 2027. gadā piederēs šis tituls.

Vai notikusi līdzšinējo darbinieku optimizācija un pēc kādiem principiem notiek kadru atlase?

Iepriekšējās pašvaldības, darbojoties savās robežās, būtībā jau bija veikušas optimizāciju, līdz ar to štata vietas novada kontekstā netika samazinātas – vienkārši nedaudz mainījusies struktūra: vienam lielākam kultūras centram uzticēts vadīt kultūras dzīvi attiecīgajā apvienībā, strādāt ar kolēģiem konkrētajās kultūras iestādēs, veidojot sadarbības un piedāvājumu konkrētajai apvienībai un atbildot par pasākumu rīkošanu. Tas, ka ir mainījušās personālijas, tas gan, bet tur ir katram savi individuāli iemesli, ja kāds nolēmis vairs darbu kultūras jomā neturpināt vai izvēlējies citu profesiju. Piemēram, šobrīd meklējam jaunus kolēģus Rūjienas kultūras centra vadītāja un kultūras darba organizatora posteņos.

Runājot par atalgojumiem, visi darbinieki tika pārvērtēti atbilstoši pašvaldību darba samaksas noteikumiem, un jāteic, ka kopumā atalgojumi palikuši nemainīgi vai pat nedaudz palielinājušies.

Kāds stāvoklis pandēmijas ēnā ir ar kolektīviem un to vadītājiem?

Situācija nav viegla, kovida pandēmijas aizliegumi kolektīviem darboties klātienē ieviesuši savas korekcijas. Pašā kovida sākumā, kad vēl nebija izveidots Valmieras novads, katra pašvaldība nodrošināja savu kolektīvu darbību un atalgojumu kolektīvu vadītājiem, ļaujot strādāt attālinātā režīmā. Protams, attālinātais darbs ir absolūti pagaidu un īstermiņa risinājums un būtībā tas nav stāsts par kolektīva jēgpilnu darbību, bet konkrētā situācijā citu risinājumu nebija. Atsākoties jaunajai sezonai klātienē zaļajā režīmā, izaicinājumu netrūkst – ir jānotur dalībnieki, lai to izdarītu, ir jābūt ļoti spēcīgiem plāniem un idejām, kādu sezonu veidot, kas ir tā saucamais burkāns, kura dēļ strādājam. Daļa kolektīvu dalībnieku, kuri izvēlējušies nevakcinēties, šobrīd nav savos kolektīvos, tāpat šādu izvēli izdarījuši daži vadītāji, un arī viņi nedrīkst strādāt ar kolektīviem. Neapšaubāmi, tas kopumā ietekmē, vai kolektīvs šobrīd strādā ar ļoti ierobežotu dalībnieku skaitu, vai tā kā Valmieras Kultūras centra gadījumā vismaz pagaidām orķestris Signāls un bigbends Valmieras puikas atrodas zināmā dīkstāvē, līdz mēs atradīsim kādu risinājumu, vai nu piesaistot jaunus vadītājus, vai gaidot, ka kādā brīdī noteikumi par zaļo režīmu tiks mainīti. Šobrīd jebkurā gadījumā darbība notiek, mūsu uzstādījums ir, ka strādājam ar tiem cilvēkiem, kuriem ir vēlme, kuri nāk un sevi radoši grib izpaust. Šīs sezonas beigas objektīvi parādīs, cik kolektīvi spējīgi pastāvēt.

Nākamais būs gads pirms Dziesmu svētkiem...

Latvijas Nacionālais kultūras centrs turpina darbu pie 2023. gada Dziesmu un Deju svētkiem, ir noslēgušies konkursi par koncepcijām gan koru mūzikā, gan dejās un citos žanros un nozarēs. Attiecīgi šīs darba grupas ir ķērušās pie darba un kolektīvu rīcībā nodots arī repertuārs, pie tā jau tiek strādāts un iezīmētas nākamā gada skates un notikumi.

Parasti pēc skatēm notiek arī kopmēģinājumi, kuros repertuārs tiek slīpēts virsdiriģentu vadībā.

Diemžēl šībrīža situācijas regulējums līdz 11. janvārim to nepieļauj, atļauts vienīgi pašam kolektīvam noturēt koncertu, bet kopmēģinājumi, kopsabraukumi vai kopkoncerti, kur tiekas vairāk nekā viens kolektīvs, šobrīd nav iespējami. Tāpēc arī būtībā dzīvojam no viena lēmuma līdz jaunam lēmumam, ņemot vērā, kā mainās situācija. Tie ir arī galvenie iemesli, kāpēc diskusiju telpā aktuāls ir jautājums, vai tiešām iespējams kvalitatīvi sagatavoties 2023. gada svētkiem vai tie nav pārceļami gadu vēlāk.

Kuras ir nopietnākās problēmas šajā reformu laikā – varbūt nācies pieņemt nepopulārus lēmumus?

Skaidrs, ka pie jebkurām reformām ir tīri procesuāli izaicinājumi. Cits tos sauc par problēmām, es tos saucu par izaicinājumiem un risināmām lietām, kurām nepieciešams laiks, jo, apvienojoties astoņām dažādām pašvaldībām ar dažādām pieredzēm nozarēs, nebūs tā, ka uzreiz pēc mēneša mēs visi visu zināsim un varēsim darboties pēc skaidriem noteikumiem. Tas ir tas, kas diendienā jāpārvar, jo ir momenti, ko kolēģi nezina, ir nepieciešama skaidrojošā papildu informācija, bet tie visi ir risināmi jautājumi, kas ar laiku sakārtosies. Tas droši vien visvairāk var radīt iekšēju neziņu, bailes, frustrāciju – kā nu būs. Bet, veidojot struktūru, ar kolēģiem esam tikušies, runājuši, ka pamatuzdevums jau paliek nemainīgs – nodrošināt kultūras piedāvājumu un pakalpojumu katrā vietā. Ir jāturpina plānot un strādāt. Tagad arī kopīgi strādājam pie jaunā pašvaldības budžeta, kas būs pirmā pieredze visiem – galvenais ir strādāt pie tām tradīcijām un vērtībām, kas katrai vietai ir, tās aizstāvēt, pamatot un, ja vien būs iespēja, tās rīkot un organizēt, darot to ar kvalitatīvu atdevi. Varētu teikt, ka tādas lielas problēmas es neredzu.

Par nepopulāriem lēmumiem – es pieļauju, ka kādam kolēģim varētu būt cits viedoklis, vai tieši šādai bija jābūt struktūrai kultūrā, iespējams, ka ir citi uzskati, cits redzējums, bet šobrīd tādu esam pieņēmuši, skatīsimies, cik veiksmīgi tas strādā vai nestrādā, iespējams, ar laiku būs nepieciešamas pārmaiņas vai pārbīdes. Nākamajā gadā mums jāstrādā pie divām lietām – amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojuma vienotās sistēmas novadā, jo prakses un pieredzes ir ļoti atšķirīgas, un kopējās kultūras stratēģijas novadā, ko tad mēs īsti gribam akcentēt un kādus pakalpojumus katrā vietā piedāvāt un nodrošināt. Līdz ar Valmieras novada ilgtspējas stratēģijas apstiprināšanas brīdi mums jāķeras arī pie kultūras nozares stratēģijas definēšanas un veidošanas.

Vai esi interesējies arī par kaimiņu novadu pieredzi jaunās kultūrpolitikas veidošanā?

Ejot uz Valmieras novada veidošanos, protams, painteresējos pie Gulbenes, Madonas, Kuldīgas kolēģiem, kam jau bija tā saucamie lielie novadi un kas bija gājuši cauri struktūras veidošanas procesam, pārrunājot tīri praktiskos jautājumus, kādi bijuši izaicinājumi un ar kādām problēmām nācies saskarties. Viņu pieredze bijusi līdzīga. Sākotnēji ir grūti pierast, ka tagad jādomā un jādarbojas vienā kopīgā novadā. Protams, katrs grib savu apdzīvoto vietu aizstāvēt, un tas ir absolūti normāli un pamatoti. Valmieras novads šobrīd ir piemērs, kur jauno pārvaldības struktūru un principu ieviešanā uz priekšu iets diezgan straujā tempā, un mūsu pieredze, iespējams, pat kalpo par piemēru citiem, kuri vēl ir tikai šī ceļa sākumā.

TOMS UPNERS: «Tas, ka ir izaicinājumi un praktiski jautājumi diendienā, ko risināt, manuprāt, ir normāla darba sastāvdaļa.» Ārijas Romanovskas foto