Aizvien strādā attālināti

No sākuma valdība mums neaizliedza darboties, bet iniciatīva nāca no mūsu puses, un mēs pateicām, ka, ja jau valstī ir tāda situācija, vajadzētu to sākt ierobežot. Es devu rīkojumu, ka mēs pārtraucam darboties, kaut gan tajā laikā Ceļu satiksmes un drošības direkcija turpināja strādāt. Pirmajā momentā mēs neveicām nekādas apmācības. Protams, mazliet nolaidās rokas, bet varu teikt, ka tā vairāk bija neziņa, jo nezinājām, kā būs tālāk.

Es lepojos ar to, ka mēs esam citādāks uzņēmums attiecībā pret auto apmācības nozari, jo lielākoties visi auto apmācības nozarē esošie uzņēmumi ir individuālā darba veicēji, nevis darbinieki ar štata vietām. Turpretī šeit visi ir uzņēmuma darbinieki, un tas man deva paļāvību, ka saņemsim valsts atbalstu, jo par visiem darbiniekiem tiek maksāti pilni algas nodokļi un līdz ar to darbiniekiem tiek nodrošinātas visas sociālās garantijas. Pirmajā vilnī par mums kā uzņēmumu aizmirsa, manuprāt, saistībā ar to, ka Latvijā pārējās autoskolās lielākoties strādā manis jau pieminētie individuālā darba veicēji, tādēļ sāku domāt – vai tiešām man tas vajadzīgs? Tomēr nepadevāmies un rakstījām iesniegumus, un visiem darbiniekiem piešķīra dīkstāves pabalstus. Par to es biju priecīgs, jo darbiniekiem ir līdzekļi, par ko dzīvot. Labi, tā nebija pilna darba alga, tomēr 70% no algas bija gana daudz un deva zināmu atbalstu. Es pats esmu uzņēmuma valdes loceklis un īpašnieks, un tajā brīdī bija tā, ka valdes locekļiem nepienācās dīkstāves pabalsts. Taču es tik daudz par sevi nebēdāju, biju priecīgs par to, ka maniem darbiniekiem ir līdzekļi, par ko dzīvot. Tad nāca maijs, un varēja pamazām atsākt darboties.

Veicot saimniecisko darbību, bija grūti noskatīties uz to, kas notiek tirgū. Mums zvanīja lielākās autoskolas, piedāvāja mums sniegt pakalpojumus un attālināti apmācīt mūsu kursantus, tikai jāmaksā viņiem nodevas. Tajā pašā laikā tirgus cena visā Latvijā par attālinātajām apmācībām – 1 eiro. Ko es par vienu eiro varu izdarīt? Darbiniekiem pat algu nesamaksāt... Tas bija grūts brīdis, bet mēs neizejam uz šādu mārketingu un arī neesam pati lētākā autoskola Valmierā. Tomēr, neskatoties uz to, bija cilvēku pieplūdums. Un diezgan daudz... Es to skaidroju tā, ka cilvēkiem nebija kur iet, kur izklaidēties, kur aizbraukt, tāpēc izdomājuši, ka laiks jāpavada lietderīgi – mācoties. Vēl iespējams, ka cilvēkiem patika iespēja mācīties attālināti, no mājām, bezmaz sēžot pidžamā. Taču šeit ir stāsts par to, kādas ir tās attālinātās apmācības. Vai tiem, kuri mācās, ir sajūta, ka viņi atnākuši uz klasi, kur ir pasniedzējs, kurā jāklausās? Šos gandrīz divus gadus mēs tā arī strādājam attālināti. Protams, gribas redzēt skolēnus klasē, jo ir daudzas specifiskas lietas, ko var tikai klātienē kārtīgi izzīmēt, izrunāt un saprast, lai mēs nezaudētu teorētisko apmācību kvalitāti un lai spētu kursantiem nodrošināt izpratni par to, ko mācām. Tomēr mums ir jāpielāgojas situācijai valstī.

Es neteiktu, ka, piemēram, pagājušajā rudenī mēs izjustu pandēmiju. Es biju nobijies, kā nu būs, bet pretēji tam, ko domāju, cilvēku skaits pieauga. Tad nāca 2021. gada sākums, kad mums bija jau otrais «lokdauns» un bija pārtrauktas praktiskās braukšanas nodarbības, un tad ieņēmumi samazinājās. Darbinieki devās atvaļinājumā, pēc tam saņēma dīkstāves pabalstu. Es paliku viens pats un to vien darīju kā lasīju teorētiskās apmācības katru vakaru, jo tikai tās tajā brīdī bija atļautas. Bija jāstrādā, lai tad, kad atkal būtu iespējamas praktiskās apmācības, varētu intensīvi atsākt darbu. Tobrīd arī es varēju saņemt dīkstāves pabalstu, bet sapratu, ka uzņēmumam tiešās izmaksas nekur nepazūd un tās ir jānosedz, tādēļ man jāturpina strādāt. Protams, pēc tam jau valdība mazināja ierobežojumus un varējām sākt strādāt ar pilnu jaudu.

Es valsti negribētu kritizēt, jo mēs saņēmām gan dīkstāves pabalstu, gan atbalstu uzņēmumam. Tādā veidā mēs pandēmijas ietekmi neizjutām tik sāpīgi. Tā mēs strādājām līdz oktobrim, kad sākās nesenais «lokdauns» un darbinieki uz mēnesi atkal devās piespiedu atpūtā. Šo īso posmu mēs spējām paši izķepuroties. Un šobrīd mēs atkal strādājam, visi darbinieki esam vakcinējušies, esam uzmanīgi un ievērojam ierobežojumus. Jāskatās, kas notiks tālāk, bet esmu pateicīgs, ka man ir komanda ar lieliskiem cilvēkiem, jo esam atbalsts cits citam šajā laikā.»

LAURIS STARIKOVS. Ārijas Romanovskas foto