Mājās bērni raud

Ko lai bērniem saka? Jums atkal viss ciet, nekas nenotiek, jo bija bezatbildīgas tantes un onkuļi, kas nevakcinējās pret vīrusu! «Mamma, atkal tas vīruss, kad beigsies tas vīruss? Es gaidu!» saka mani bērni. Un atkal tu nevari neko apsolīt. Vai tiem, kas nevakcinējās, bērnu nav? Jums tiešām nav viņu žēl? 

Viņi grib draugus, grib mācīties, grib priecāties, uzstāties. Viņi grib uz skolu. Labi, ka man nav jāsaka, ka arī tās uz kādu laiku nebūs, jo lielākā ir trešklasniece. Bet ir ģimenes, kurās bērni raud. Mazākais var iet, bet lielākais ne. Bērns raud, jo viņam kas ļoti svarīgs tiek ilgstoši atņemts – pilnvērtīgi skolas gadi, atmiņas, arī zināšanas, protams. Kad nevakcinētie izdomāja iet šo ceļu, vai padomājāt, ka pieaugušajiem tie būs pāris dzīves gadi, kas pagājuši kaut kādā murgā... Ko atcerēsimies? Bija mediķi skafandros, katru dienu kāds mira, slimnīcas bija pilnas, veikalā pat zeķes nevarēja nopirkt un pie friziera aiziet. Bet bērniem paiet viņu bērnība un skolas gadi.