Pēc trim gadiem Parīzē

- 12.Augusts, 2021
Viedokļi
Laikrakstā

Kad pirms pieciem gadiem no olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro Latvijas delegācija atgriezās bez nevienas godalgas – mūsu sportistu augstākais sasniegums bija Rebekas Kohas 4. vieta svarcelšanā, tika skandināti trauksmes zvani, ka līdzšinējā augstas klases olimpiešu, kuri spētu cīnīties par medaļām,  sagatavošanas sistēma sevi izsmēlusi un nepieciešamas kardinālas reformas. 

Māra Štromberga zelta panākumi Pekinas un Londonas spēlēs sporta funkcionāriem bija radījuši iespaidu, ka tā tas turpināsies mūžīgi, taču nekā – Mārim ar Edžu Treimani BMX trasē nepaveicās, bet pārējie olimpieši pašam augstākajam līmenim nebija tik gatavi. 

Te es nevienu, pasarg, Dies’, netaisos vainot olimpiskajā tūrismā, jo uz pasaules mēroga sacensībām, izņemot pavisam eksotisko valstu pārstāvjus,  neviens tāpat vien netiek aicināts – ir jāiztur noteikta atlase vai jāizpilda normatīvi, kuri ar katru gadu kļūst arvien augstāki, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, tos sasnieguši, sportisti jūtas sevi izsmēluši un vēl vienam uzliesmojumam vairs nav gatavi.

Šīsvasaras olimpiskās spēles Tokijā, kuras pandēmijas dēļ notika gadu vēlāk, mūsu sportistiem izvērtās necerēti veiksmīgas: vispirms jau 3×3 basketbolisti Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Nauris Miezis un Kārlis Lasmanis ar savu nepiekāpīgo raksturu burtiski izkapāja zelta medaļas finālā pret Krievijas izlasi, pēc uzvaras pusfinālā ne mirkli nepieļaujot domu, ka pietiktu arī ar sudraba godalgām. 


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru