Bioloģiskajam lauksaimniekam ir jābūt zinošam

• Kādās nozarēs saimniecība darbojas?

• Koncentrējamies uz bioloģisko lauksaimniecību, ir arī tāda nozare kā tūrisms, kuru pēdējo gadu laikā esam attīstījuši. Jā, ir vēl kokogles, bet arvien mazāk un mazāk ar to nodarbojamies. Var teikt, ka saimniecībā strādājam trijos virzienos, kuri cits citu balsta.

• Kādu produkciju piedāvājat?

• Klāsts ir gana plašs, jo sākām ar dažādu veidu cidoniju produkciju. Vispirms gan sastādījām cidonijas, tikai pēc tam domājām, kādus produktus radīsim. Šobrīd ražojam ābolu čipsus, sulas, cidoniju sukādes, marmelādi, sīrupu, cidonijas sīrupā, bioloģiskās olas, medu, dārzeņus, liepziedu tēju, lielās lauku pupas u.c. bioloģiski ražotus produktus.

Tā kā mēs darbojamies arī tūrisma nozarē, tad domājam par to, lai viesu mājā uz galda būtu veselīgi produkti, un maksimāli cenšamies izmantot pašu izaudzēto. To, kā mums pietrūkst, iegādājamies no citām bioloģiskām saimniecībām.

• Kā kļuvāt par bioloģisko saimniecību?

• Man tas lēmums nāca ļoti sen, jo bija pārliecība, ka tā jādara. Par saimniecību kļuvām 1992. gadā, bet pirmsākumi meklējami vēl senāk. Kopš tā gada, var teikt, saimniekojam bioloģiski, lai gan oficiāli bioloģiskās saimniecības statusu ieguvām 2003. gadā. Priekuļos izveidoja sertifikācijas institūciju, kas veica bioloģisko saimniecību uzraudzību, un man ir sertifikāts ar piekto numuru. Tā ka esmu bijis klāt, kad to visu veidoja. 2003. gadā arī no Eiropas Savienības puses tika atzīts, ka Latvijā ir bioloģiskas saimniecības, jo tika ievērotas visas prasības.

Es jau no pašiem pirmsākumiem atteicos no augu aizsardzības līdzekļiem, jo uzskatu tos par lielu indi. Man vienmēr ir bijis jautājums, kas tajā maisā ir iekšā un kur tas paliek? Jāsaprot, ka tas, ka uz mēslojuma maisa rakstīts NPK (slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K)), vēl nenozīmē, ka maisījumā šīs vielas ir vairumā, tās ir tikai mazs procents, lielākā daļa ir tā dēvētā saistviela. Un tā saistviela arī kaut kur nonāk… Piemēram, dīķos, upēs, tālāk jau jūrā. Es par daudz gribu saprast, kas kur nonāk, jo dabā nekas nepazūd. Man negribas eksperimentēt, ja varu izmantot metodes, kas dabai ir draudzīgas.

Varbūt tā bija arī spītība, jo mans vectēvs un vecvectēvs, veidojot saimniecību, ceļot kūti un apstrādājot tīrumus, neizmantoja minerālmēslus. Un bez tiem tīri labi iztika! Nebija arī tādas tehnikas kā tagad, – bija zirgs. Man gan tagad ir traktors, bet turpinu saimniekot bez ķīmisku vielu izmantošanas.

• Ko tas prasa no saimniecības, lai būtu bioloģiski?

• Bioloģiskajās saimniecībās netiek izmantoti augu aizsardzības līdzekļi, bet augi tiek vairāk rušināti. Līdz ar to sanāk, ka vairāk vajadzīgs roku un tehnikas darbs. Sanāk, ka darbs ir ieguldīts vairāk, produkts ir kvalitatīvāks, bet, skatoties pēc tonnāžas, tas produkts diemžēl nesanāk vērtīgāks. Šobrīd liels klupšanas akmens ir strādnieki, jo īsti nav ko paņemt. Tas mūs virza uz to, ka paši darām visu, ko varam. Šobrīd dēls ir sasniedzis 18 gadu vecumu un palīdz visā, bet ar to nepietiek. Jau vairākus gadus saimniekošanu optimizējam, kaut gan varētu izdarīt vairāk, bet vienkārši nav darbaspēka.

Bioloģiskam saimniekam ir jābūt zinošam, jābūt visos procesos iekšā, jāsaprot, kas notiek. Konvenciālais lauksaimnieks, saprotot, ka laukā kaut kas īsti nav tā, kā vajag, konsultējas ar speciālistiem, uzkaisa minerālmēslus vai nomiglo, un viss ir kārtībā. Bioloģiskā saimniecībā tā nenotiek, mums ir jādomā divus gadus uz priekšu, lai zemē būtu nepieciešamās vielas, lai augi justos labi. Ir jāievēro augu seka. Bioloģiskais lauksaimnieks nevar sākt saimniekot uzreiz vienā dienā, tas ir pakāpenisks process, kamēr saproti un iemācies. Te savu kļūdu nevar mainīt, uzkaisot pulverīti vai ko citu. Bioloģiskā saimnieka kļūdas tādā veidā nevar labot. Par iespējamajām kļūdām ir jāpadomā jau iepriekš, lai tās varētu laikus novērst.

Mēs arī nevaram darīt tā, ka kaut ko audzēsim tagad un uzreiz, piemēram, rapsim ir uzkāpušas cenas un es sēšu rapsi. Nē, tā nevar. Ir jāsaprot, kas tam augam ir nepieciešams, lai augtu, jāsaprot, kur tas aug un kā aug. Arī ar nezālēm jācīnās savlaicīgi. Bioloģiski saimniekojot, ir jādomā ne tikai plašāk, bet arī vairāk, un jāsaprot visi procesi. Tas skan mazliet filozofiski, bet es ticu, ka tā ir.

• Kādi ir tie sertifikāti, ko piešķir bioloģiskai saimniecībai?

• Vispirms ir jāsāk ar to, ka mums ir sertificēta bioloģiskā saimniecība. Varētu šķist, ka bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācija ir piņķerīgs process, jo ir noteiktas formalitātes, kur jābūt aprēķinātam un uzskaitītam visam, ko ieved saimniecībā, sākot ar kādiem augu aizsardzības līdzekļiem un beidzot ar dzīvnieku barību. Ir jābūt arī pierakstītam, ko dara un kā dara – kā esi apstrādājis zemi, kur un kad esi kultivējis. Tas ir svarīgi, lai saimniekam būtu dokumentācija par to, kas ir darīts.

Latvijas mērogā ļoti svarīgs ir tūrisma mītņu "Zaļais sertifikāts", kas ir vides kvalitātes zīme un apliecina, ka tūrisma uzņēmums saimnieko videi draudzīgi. Nākamajā līmenī jau ir Eiropas Savienības videi draudzīgas tūrisma mītnes kvalitātes zīme "Ekopuķīte". Tas prasa uzskaitīt gan mazgāšanas līdzekļus, kas tiek izmantoti veļas mazgāšanai, gan dažādus tīrīšanas līdzekļus, ko izmanto, lai uzkoptu viesu māju. Jāsaprot, ka tie nevar būt ķīmiski līdzekļi, kas atstāj lielu nospiedumu dabā.

Vides veselības saimē ir zemnieku saimniecības, kas apvieno bioloģisko lauksaimniecību un apkārtējās vides resursu saglabāšanu ar veselību nostiprinošu pakalpojumu sniegšanu un veselīgam uzturam svarīgu produktu ražošanu. Preču zīme "Latvijas ekoprodukts" ir sertifikāts par atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības prasībām. Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās lauksaimniecības logo apliecina atbilstību ES bioloģiskās lauksaimniecības regulas prasībām. Sertifikāti ir svarīgi, jo pierāda, ka ne es vienīgais domāju, ka saimniekoju dabai draudzīgi, bet to, kā tiek saimniekots, uzrauga dažādas institūcijas. Tas ir kā skats no malas, kas man kā saimniekam ir svarīgi.

• Kā ir ar subsīdijām?

• Subsīdijas bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir nedaudz lielākas, un ir maksājumi, kas ir nedaudz lielāki nekā tad, ja mēs nebūtu bioloģiskā saimniecība. Tomēr, ja tā pragmatiski paskatās uz to visu, tad redzams, ka tiek diezgan skaļi teikts, ka bioloģiskajām saimniecībām maksā lielākas subsīdijas, bet, papētot subsīdiju sadalījumu lauksaimniecībā, bioloģiskajiem lauksaimniekiem tiek vien piektā daļa. Un teikt, ka bioloģiskos lauksaimniekus subsidējam uz pārējo rēķina, ir nepatiesi, jo skaitļi rāda, ka pamatā subsīdijas tiek lielajiem ražotājiem.

Nevar teikt, ka bioloģiskie lauksaimnieki strādā tikai subsīdiju dēļ. Es nezinu nevienu, kurš varētu izdzīvot tikai no subsīdijām. Ja cilvēki vēlas izveidot bioloģisku saimniecību tikai tāpēc, ka tad saņems nedaudz lielākas subsīdijas, un domā, ka tā ir liela peļņa, tad es varu pateikt uzreiz, ka tā nav, lai cilvēkiem nebūtu jāviļas. Jā, bioloģiskajam saimniekam subsīdijas palīdz, bet tā nav peļņa, jo par augsni ir jārūpējas un zemei jādod atpakaļ.

• Raugoties no jūsu skatupunkta, kādi būtu iespējamie risinājumi, lai mazinātu lauksaimniecības ietekmi uz vidi?

• Vispirms jāsāk domāt par to, kur nonāk tas viss, ar ko apstrādā laukus. Mēs kaut ko nopērkam, uzberam uz lauka – kaut ko paņem augi, un tas dārzenis izaug lielāks. Bet vai, piemēram, tas kāposts, kas izaug, ir tas, ko tu pats liktu uz sava galda un dotu savai ģimenei? Ja atbilde ir nē, tad kāpēc to vispār darīt? Vajadzētu aizdomāties par to, vai esi lauksaimnieks tikai naudas dēļ, vai tomēr vēlies audzēt produkciju, ko ēdīsi pats, tava ģimene un draugi. Jā, es saprotu, ka ar ķīmiju var izaudzēt lielākus dārzeņus un gūt labāku ražu un līdz ar to nopelnīt lielāku naudu, bet vai tas būs pats labākais dabai un cilvēkam? Tas visiem ir zināms, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana uz laukiem ir palielinājusies un turpina augt. Un tas vistiešākajā veidā ietekmē arī bites. Ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par kukaiņiem un dzīvniekiem, kas ir apkārt. Ja mēs par to nedomājam, tad, jā, lauki tiek migloti pa labi un pa kreisi. Ja sākam domāt par to, kas notiek ar tiem kukainīšiem, putniem un citiem dzīvniekiem, kas dzīvo pie lauka, kas ir nomiglots, tad varam saprast, kāpēc, piemēram, vairs nedzied lakstīgalas. Jāpadomā arī par nākamajām paaudzēm, vai viņiem būs kāds ķīmijas neskarts zemes pleķītis.

Un nav tā, ka mums visu laiku vajag dabūt maksimālo iespējamo rezultātu. Ir ANO pētījumi, kuri parāda – ja visa Eiropa nodarbotos ar bioloģisko lauksaimniecību, arī tad mēs varētu izaudzēt tik, cik vajag, un badā nemirtu.

Foto no personīgā arhīva

Daļa no "Jaun-Ieviņu" teritorijas.