Dubults neplīst!

Taču viņa dzīvei šobrīd arī dubults saturs, ar kuru viņš lieliski tiek galā: darbs ofisā un ne tikai, saistīts ar nekustamo īpašumu biznesu, un sūri basketbola treniņi, pēc kuriem seko arī saldie augļi, ja par tiem var saukt viņa pārstāvētās komandas Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola ne pārāk biežās – regulārajā sezonā septiņas – uzvaras Latvijas basketbola virslīgas čempionātā.

Vai pagaidām par tevi var teikt tā kā virsrakstā?

Savā ziņā – jā. Pēc uzvārda noteikti. Tas ir mana vectēva uzvārds, viņš pats bijis kolhoza priekšsēdētājs Sātiņos, tur kādreiz bija viena no lielākajām zivju audzētavām Latvijā. Arī par to, ka darbojos divās sfērās – noteikti. Pirms tam bija pat trīs, arī vēl mācījos. Tagad paņēmu Vidzemes Augstskolā bišķi pauzīti, tas notika tieši divas nedēļas pirms kovida. Jo grūti bija visu apvienot. Būtu zinājis, ka turpinājumā nāksies mācīties attālināti, droši vien būtu palicis, turpinājis (smaida)... Paņēmu akadēmisko, mācības varu atsākt maģistrantūrā, kurā pusotra gada jāmācās, jebkurā brīdī divu gadu laikā.

Kas ir tava specialitāte? 

Biznesa vadība, pa lielam tas ir mazu vai vidēju uzņēmumu vadītājs. Teorētiski.  

Cik tev gadu?

Vasarā būs 25. 

Tu pārstāvi to interesanto un, protams, talantīgo jauniešu pulku no visas Latvijas, kurus uz Valmieru atvedušas studijas Vidzemes Augstskolā. Kāpēc? No Saldus taču uz Valmieru jābrauc cauri Rīgai, un tur tāds studiju piedāvājums! 

Pēc 12. klases nedomāju, ka spēlēšu basketbolu. Iepriekš Saldū spēlēju jaunatnes līgā, arī tautas dejās gāju no trīs gadiem līdz pat 12. klases beigām. Vismaz kustību koordināciju tas man noteikti devis! Gribēju iestāties Aizsardzības akadēmijā, visi mani testi – gan fiziskie, gan psiholoģiskie – bija kārtībā, taču es apstājos pie ārsta... Kādreiz par to kautrējos teikt, bet tagad vairs ne – esmu daltoniķis. Godīgi sakot, tas mani ikdienā netraucē, tikai brīžos, kad ir kādas konkrētas krāsas jāatšķir, tad man bišķiņ jūk.

GANDRĪZ KROSA TRASĪTĒ. Foto sesijai Klāvs izvēlējās promenādi blakus 5. vidusskolai, kur sporta zālē sākās viņa pirmie soļi Valmieras basketbolā. Bruģētais aplis – no slūžām uz Beātes ielas līdz slūžām uz Lāčplēša ielas – apkārt Dzirnavu ezeriņam esot gandrīz kilometru garš, tad nu Roberta Zeiles iemīļotais distances garums treniņā esot trīs basketbolistiem veicami apļi.