Suņupuika Snūpijs no Daugavpils ielām
«Tas ir Snūpijs, puika no Daugavpils ielām,» ar savu īpašo četrkājaino draudziņu iepazīstina ZILGA KALNIŅA. «Tā kā mājās jau bija vācu aitu suns – pieaugusi, nedaudz kašķīga meitene, kura ar sugas brāļiem nesatiek, otru sunīti bija nolemts paņemt no patversmes – jaunāku puiku, uz kuru Greisai nebūtu naids.
Man arī gribējās dot mājas bezšķirnes sunītim, krancītim. 1. janvāra naktī pulksten vienos feisbukā bija ielikts mazs šunelis. Spriežot pēc zobiem, apmēram piecus mēnešus vecs. Pāris minūšu laikā tika pieņemts lēmums – ņemsim. Tūlīt arī uzrakstīju vēstuli, jo zināju, ka kucēniem ātri vien tiek atrastas mājas. Man nebūtu iebildumu arī vecāku paņemt, bet bija jāpielāgojas Greisai.»
Garajā ceļā uz Daugavpili devušies ar visu vācieti – lai redzētu, vai viņa jauno pieņems. Satikšanās bijusi pavisam vienkārša. Mazais sunītis tika izvests ārā, bet Greisa viņu pat lāgā neesot apostījusi, jo viņš, dzīvojot kopā ar citiem dzīvniekiem, odis pēc suņu, kaķu čurām un izskatījies tik ļoti bēdīgs. Greisa laikam uzskatījusi, ka šim nav vērts pievērst uzmanību. Tā ka problēmu ar jauna mājinieka pieņemšanu nebija.
Sunītim ļoti interesants purniņš...
– Kad pirmoreiz Snūpiju aizvedu uz «Capu» pie daktera, lai pārbaudītu, vai ar viņu viss kārtībā, mūsu kinoloģe Ingūna paskatījās un vien pajautāja – kāpēc tu tādu esi paņēmusi? Teicu, pati nezinu. Nu tad tā ir tava karma, teica Ingūna. Laikam tā arī ir.
SNŪPIJS UN ZILGA Valmiermuižas kokaudzētavā, kur jaukā sunīša saimniece ir dekoratīvo stādu pārzine.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv