Dāma ar "Zelta čiekuru"

Par tevi kā Valsts meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežniecības virsmežzini jau kādu gadu varam runāt pagātnes formā. Vai šāds varbūt nedaudz nokavējies, reizē cildinošs novērtējums ar nozarē prestižo Zelta čiekuru pārsteidza?

Pilnīgi noteikti! Cik pati esmu piedalījusies Zelta čiekura pasākumos, tur jau parasti šo balvu par mūža ieguldījumu pasniedz cilvēkiem ap astoņdesmit gadiem... Pārsvarā. Vēl pārsteidza tāpēc, ka es nejūtos neko TĀDU izdarījusi, ka man tagad šī balva pienāktos. Vienkārši strādāju, darīju savu darbu!

Zelta čiekuru var likt uz plaukta vai kamīna malas. Gribu zināt par īstiem čiekuriem! Vai atceries, kur un kad pirmoreiz paņēmi rokā šo mazo dabas brīnumiņu? Tev, Vaidavas meitenei, tas bija egles gludais vai tomēr priedes spurainais?

Es tiešām esmu dzimusi, augusi un līdz pat augstskolas beigšanai dzīvoju pie Vaidavas ezera – vecajā Vaidavas muižas ēkā. Tur bija ļoti skaista vieta: muižas parks, Vaidavas ezers, mežs... Katru dienu tam gājām cauri pa taciņu uz ezeru, tur bija kalns, divi strautiņi jāšķērso, ala, pati peldvieta meža ielokā... Visi gājieni uz mežu vecāsmammas pavadībā – gan vizbulītēs, gan riekstos, gan meža zemenēs, gan čūsku meklējumos. Vēl visas sēņošanas un ogošanas!

Ja visa bērnība un jaunība tādā vietā pavadīta, tad, manuprāt, cilvēkam vairs negribas izvēlēties kādu darbu, kas tālu no tā visa.

Mežsaimnieks, mežzinis – varbūt tomēr šī profesija no malas šķiet vīrišķīga. Taču to bieži min arī sieviešu dzimtē. Kā izveidojās, vēlāk attīstījās un profesionāli ar virsmežzines amatu vainagojās tava karjera mežā? 

Nebiju starp tiem, kas jau vidusskolā zināja, ko dzīvē tālāk darīs, ko mācīsies. Pat, vidusskolu beigusi, vēl to īsti nezināju... Jāstudē augstskolā, bet kur? Gadu nostrādāju Valmierā Dabas aizsardzības biedrībā, un tad manī tā skaidri nobrieda: jā, es gribu iet uz tiem mežiem mācīties! Tā es visus piecus gadus Jelgavā nomācījos, bet katru sestdienu – ar diviem autobusiem, ar pārsēšanos — braucu uz mājām. Un svētdienā atpakaļ. Pēc tam jau viss notika kā jau dzīvē – kas nāca priekšā, to darīju. Bez kaut kādas lielas izvēles. Pēc Jelgavas mani nosūtīja uz padomju saimniecību Burtnieki, tur pāris gadus nostrādāju par mežkopi. Tie arī bija vienīgie gadi, kad tā īsti darīju meža pamatdarbus – stādīju, kopu, stigoju, dastoju, uzmērīju...

Astra Boķe. Ārijas Romanovskas foto