Ja ko iesāku, tad gribu arī pabeigt
Tā par sevi saka Jurģis Priedītis, LIAA Valmieras biznesa inkubatora vadītājs. Savos tikai 33 gados ieguvis labu izglītību Latvijā un pāris vietās ārzemēs, darba pieredzē var lepoties ar prasmēm būvniecībā, teātra izrāžu gaismošanā, tirdzniecībā, bankā. Savu pieredzi šodien Jurģis labprāt piedāvā jaunajiem censoņiem uzņēmējdarbībā.
Kā pats sevi vērtē – puikas gados un skolā biji pareizais, kas būtu loģiski divu skolotāju bērnam, vai tomēr brīvdomātājs ar noslieci uz palaidnībām?
Pareizais es noteikti nebiju. Protams, skolotāju bērns, un visi sagaidīja, ka būšu tāds pareizais, pirmrindnieks, bet kaut kāds protests iekšā bija. Es teiktu, ka vairāk biju tāds brīvdomātājs. Nē, palaidnības gan man nebija. Ja runājam par stundu bastošanu, kas parasti aktuāla skolas laikā, tad varbūt kādas divas stundas esmu visā skolas laikā nobastojis... Tas, ka nepildīju mājasdarbus, bija pilnīgi normāli. Vidusskolā mājasdarbu burtnīca matemātikā man tapa tikai tad, kad beigās vajadzēja atzīmi. Jā, bija toreiz arī obligāti lasāmā literatūra, bet to es lasu tagad. Toreiz īsti nesanāca izlasīt, jo bija citas intereses. Jau vidusskolā tā bija mūzika, parādījās pirmā grupa, kurā spēlēju. Tad visas domas bija vienīgi tajā virzienā! Protams, daudz tikāmies ar draugiem, visa Valmiera tika izstaigāta krustām šķērsām.
Ir tikai loģiski, ka Valmieras puika, kurš pabeidzis pilsētā (vismaz tolaik) prestižāko videni, tālākai izglītībai meklē ko mūsdienīgu... Manuprāt, tieši tāda ir Vidzemes Augstskola. Un tomēr – vai tev negribējās aizbēgt uz Rīgu, prom no vecākiem?
Izstāstīšu godīgi, kā toreiz – pēc vidusskolas – bija. Tas bija laiks pirms krīzes, toreiz, 2006. gadā, daudz nevajadzēja zināt, lai varētu pietiekami labi sevi nodrošināt, nopelnīt naudu. Man bija tāds pārdomu brīdis. Pa vasarām skolas laikā biju celtniecībā strādājis – priekš kam man iet mācīties? Iešu strādāt. Es nezinu, kas tas bija, kas toreiz man galvā tomēr salikās kopā, ka ir jāiet un jāmācās... Varbūt tā bija nevēlēšanās pievilt vecākus, lai tomēr ir man tā izglītība augstākā. Sanāca tā, ka Vidzemes Augstskola bija tepat uz vietas Valmierā. Godīgi teikšu – uz Rīgu man negribējās. Tā nu sanāca Biznesa vadības fakultāte.
UZ VIENAS NO BĒRNĪBAS TAKĀM. Dzelzītis ir tā vieta Valmierā, kuru Jurģis labprāt ietver garākās pastaigās arī šodien – puikas gados te tik daudz staigāts, skraidīts, piedzīvots. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv