Ar Latviju sirdī

Par šo, teikšu, visai sarežģīto tēmu sarunājos ar Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori IJU GROZU.

Pagājuši turpat trīs gadi. Vai potenciālie remigranti un remigranti ir informēti par dzimtenē iespējamo palīdzību?

Diemžēl līdz daudziem šāda informācija joprojām nav nonākusi. Domāju, ka pietrūkst kopējas, valstiska mēroga publicitātes. Pašlaik katrs plānošanas reģions strādā tā, kā uzskata par pareizu un spējām atbilstošu, ar savu redzējumu. Protams, ir vienotais uzstādījums, ka mums jāsagatavo personalizēts piedāvājums cilvēkiem, kuri plāno atgriezties vai tikko atgriezušies. Bet cilvēku sasniegšana, lai viņiem sniegtu nepieciešamo informāciju, ir katras institūcijas ziņā. Sadarbojamies ar Nodarbinātības valsts aģentūru, braucām ar cilvēkiem tikties uz ārzemēm, ar latviešu kopienām, dažādām biedrībām un organizācijām, ar vietējiem medijiem, informāciju sniedzam sociālajos tīklos. Arī remigrantu radi, draugi un paziņas remigrantiem stāsta par situāciju kopumā Latvijā un konkrētajā pilsētā vai novadā. Tomēr daudzi par atbalsta iespējām joprojām nezina. Dažkārt mums prasa, cik tas maksās, un ir pārsteigti, ka palīdzība ir bezmaksas. Sākotnēji cilvēki – gan vietējie, gan ārzemēs esošie – domāja, ka no remigrācijas koordinatora puses sagaidāms materiālais atbalsts, un mani priecē, ka tagad arī vietējā sabiedrība sapratusi, ka remigrantiem sniedzam tikai informatīvo atbalstu. Neko nevaram piešķirt, to vienmēr uzsveru.

Sākumā pati biju nedaudz skeptiski noskaņota, domāju, kuram tad mūsu laikos, kad pieejams internets un sociālie tīkli, vajadzīgs šāds koordinators. Tagad manas domas ir mainījušās, jo pieredze parāda, ka palīdzība cilvēkiem tiešām ir vajadzīga, – ne visu internetā tomēr var atrast, jo katram cilvēkam ir atšķirīga situācija.

Teicāt, ka remigrācijas koordinatora uzdevums ir sagatavot personalizētu piedāvājumu. Vai to viegli nodrošināt?

Sākot šo darbu, bija liels informācijas trūkums, bet sadarbībā ar dažādām organizācijām un iestādēm nu jau ir uzkrāta bagātīga datu bāze un milzīgs informācijas apjoms.

Visbiežāk cilvēki vēlas uzzināt par dažādiem sociāliem jautājumiem. Otra kategorija ir izglītība visos mērogos, sākot no bērnudārza rindām, skolas programmu prasībām latviešu valodā, līdz mūžizglītības, kā arī pārkvalificēšanās iespējām. Tad vēl arī par dzīvokļa un darba iespējām.

Jautājumi no remigrantu puses bijuši visdažādākie. Pie tam ar pirmajām atbildēm tie parasti nebeidzas, jo pēc gada situācija mainās un cilvēks interesējas atkal. Rezultātā garākā atbilde no manas puses izvērtās uz 24 lapām. Protams, tā tas nav visos gadījumos. Ir daudz jautājumu arī par drošību, kreditēšanu, telefona pieslēgumiem, formalitātēm saistībā ar CSDD. Pirmais, ko cilvēks, ar mani sazinoties, saka – es nezinu, ar ko sākt. Tāpēc arī vajadzīgi tie pieturas punkti. Daudzi no šiem remigrantiem joprojām dzīvo atmiņās un uzskatos par Latviju, kāda tā bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kad viņi to pameta. Viņiem arī nav laika atbildes meklēt internetā. Patiesībā tā palīdzība, ko mēs sniedzam, būtu nepieciešama arī vietējiem, kuri tāpat nezina, ko kurā iestādē var atrisināt. Mēs esam tie, kas šo informāciju dažādiem līdzekļiem meklē, pēc tam veidojot atgriezenisko saiti ar cilvēkiem. Viņiem pašiem vairs šīs problēmas nav jārisina, nav jāiet uz iestādēm, jo mēs varam iedot skaidras norādes. Piemēram, par pabalstiem – cik konkrētai ģimenei pienāksies. Tāpat par kreditēšanas noteikumiem. Tā arī ir tā personalizētā pieeja. Šo to arī iesakām. Piemēram, daudzi nezina par bezdarbnieka pabalsta pārcelšanu no ārzemēm. Ja dokumenti laikus nav nokārtoti, šī labā iespēja tiek zaudēta.

Vai kopš pavasara, sākoties kovidam, vēlme atgriezties Latvijā ir palielinājusies?

Katru gadu ir citi motīvi, lai atgrieztos. Protams, pašlaik tas ir kovidmotīvs. Pavasarī, kad aizvērās visas robežas, kad cilvēki ārzemēs palika bez darba un nevarēja Latvijā atgriezties, iestājās liels izmisums. Meklējām iespējas, kā viņiem palīdzēt. Jā, tika organizēti tā saucamie repatriācijas reisi, bet tajos remigrantus neuzņēma, tikai tūristus un tos, kas atgriezās no komandējumiem. Daudzi reāli palika uz ielas, jo, plānojot atgriezties, uzteica darba līgumu, dzīvokļa īri. Vasarā, situācijai mainoties, cilvēki kļuva mierīgāki, uz Latviju atbrauca paciemoties, paskatīties, kā te ir. Bija tādi, kas atpakaļ tā arī neaizbrauca un joprojām neplāno braukt. Savukārt no tiem, kuri pavasarī izdzīvoja to izmisumu, vairāki te paciemojās un tomēr devās atpakaļ. Bija arī tādi, kas teica, ka padomās, jo vienu krīzi jau piedzīvojuši, paskatīsies, kas notiks tālāk. Kopumā var teikt, ka atgriešanās nebija masveida process.

Vai remigrantiem vispār ir kur atgriezties?

Ar mājokļiem ir milzīga problēma. Pie tam visi jautājumi jāskata kontekstā – kur cilvēks dzīvos, kur atradīsies skola. Nav arī vienkārši saņemt kredītu mājokļa iegādei. Remigranta gadījumā visi nosacījumi kredīta saņemšanai ir tie paši, kas vietējiem, plus vēl viņiem jābūt sešus mēnešus deklarētiem Latvijā un tikpat ilgam te jābūt darba stāžam uz līguma pamata. Deklarēšanās prasība ir saistīta ar daudziem pakalpojumiem. Šos jautājumus nesen aktualizējām ministrijā. Esam saskārušies arī ar citām problēmām, arī saistībā ar likumdošanu, ar normatīviem, par tām informējot augstākstāvošās institūcijas. Domāju, ka arī šāds mūsu pienesums kopumā ir nozīmīgs, tas nav tikai saistībā ar remigrācijas koordinēšanu.

Ko reāli varat piedāvāt cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā?

Ja runājam par izglītību, vispirms jānoskaidro, cik veci ir bērni, kad tos vecāki gribēs sūtīt uz skolu. Par skolām un bērnudārziem pie mums atbild pašvaldības, un katrā no tām ir kontaktpersona remigrācijas jautājumos. Vidzemē iesniegumu par uzņemšanu rindā uz bērnudārzu pieņem attālināti – e-pastā. Tā ka to no ārzemēm var atsūtīt laikus. Tad kopā ar pašvaldībām šos jautājumus risinām. Noskaidrojam, kādas ir bērna latviešu valodas zināšanas, izstāstu, ka skolas, ja ir tāda nepieciešamība, latviešu valodā piedāvā papildu stundas, arī Sabiedrības integrācijas fonda projektā latviešu valodas apmācību nodrošina attālināti un bez maksas. Informēju, kādas prasības skolā pastāv. Izglītības jautājumus nav tik sarežģīti risināt, jo te rindu uz bērnudārziem praktiski nav, izņemot, ja bērnu grib iekārtot pavasarī, kad mācību gads tuvojas beigām. Skolas tiek nodrošinātas pilnīgi visur. Sākotnēji šī situācija, kad bērni skolā ieradās no ārzemēm, bija neierasta, tagad, lai gan pedagogiem joprojām nav viegli, tomēr jau pierastāk. Ir gan arī bērni, kuri te nevar iejusties.

Par sociālajiem jautājumiem runājot, noskaidrojam, vai vajadzīgs pabalsts, bezdarbnieka pabalsta pārcelšana u.c. Sniedzu informāciju, iesaku, kā rīkoties. Šobrīd aktuāls jautājums ir remigrantiem, kuri, atgriežoties Latvijā, vēlas turpināt attālināti strādāt firmā ārzemēs. Viņi jautā, vai pareizāk būtu to pārcelt uz Latviju. Esmu kā vidutājs starp likumu un cilvēku. Atzīšos, ka man pašai vairākas reizes jāizlasa likumi, lai izlobītu kodolu un vieglā valodā tos izskaidrotu klientiem.

Kā jau teicu, mājokļu nodrošinājums ir visproblemātiskākais, arī sociālajās mājās nav ko piedāvāt. Mums nereti jāuzklausa pārmetumi gan šajā sakarā, gan par to, kas vispār notiek valstī. Savukārt piedāvājumi darba un mājokļu brīvajā tirgū visiem interesentiem ir vienādi pieejami. Un cilvēki patiesībā rēķinās ar to, ka iespējas būs arī pašiem jāmeklē. Viņi savelk plusus un mīnusus, kādi ir un būs, vienā vai otrā valstī dzīvojot. Atalgojums ārzemēs neapšaubāmi ir lielāks, taču, salīdzinot nodokļus, – arī ārzemēs tie ir lieli, un sanāk gandrīz līdzvērtīgi. Visu izsverot, remigranti izvēlas Latviju, savas mājas. Sarunās tas izskanējis ļoti bieži. Izšķirties par atgriešanos dzimtenē palīdz arī tas, ka ārzemēs viņi tomēr jūtas kā svešinieki, neatkarīgi, cik augstu spējuši uzkāpt pa karjeras kāpnēm. Emocionālās lietas daudz ko nozīmē.

Pašlaik izteikta interese ir par lauku saimniecībām, taču ar tām ir tas pats – apgrūtināta kreditēšana. Cita lieta, ja cilvēkiem ir iekrājumi. Tad arī vieglāk datu bāzēs ko sameklēt. Ir ģimenes, kurām iepriekš ar Vidzemi nav bijusi saistība, bet viņus saista Vidzemes daba un viņi to izvēlas. Teritorijas ziņā esam vislielākais novads, bet iedzīvotāju skaita ziņā vismazākais, tā ka arī iespēju daudz.

Emigrācija un remigrācija dažādu iemeslu dēļ pastāvēs vienmēr. Klientiem mūsu personalizētā palīdzība ir nepieciešama. Esam šo pakalpojumu pacēluši augstāk, un gribētos, lai tas vēl vairāk attīstītos. Mums dažkārt saka – jums ir remigrācijas plāns. Nu nav mums tāda plāna, un, ja cilvēki redzēs, ka te, Latvijā, var dzīvot, ka viņi paši var savu dzīvi nodrošināt, process notiks pats no sevis. Latviešiem Latvija ir sirdī, un viņi vēlas atgriezties mājās.

ATGRIEZUŠIES VIDZEMĒ

(2018. g. marts – 2020. g. septembris)

Pirms atgriešanās sazinoties ar koordinatoru – 361.

Pēc atgriešanās sazinoties ar koordinatoru – 66.

Valmierā uz dzīvi atgriezušies – 57, plāno atgriezties – 228.

PROMBŪTNES LAIKS

1 – 5 g. 25 ģimenes.

6 – 10 g. 77 ģimenes.

Vairāk par 11 g. – 63 ģimenes.

REMIGRANTS VIDZEMNIEKS

30 – 40-gadīgu cilvēku ģimene.

Ar 1 – 2 bērniem pirmsskolas vai jaunākā skolas vecumā.

Ar vēlmi uzsākt nelielu savu saimniecisko darbību.

Ar pietiekami kvalificētu izglītību.

Ar vēlmi pēc sava personiskā mājokļa.

Ir interese par kredīta iespējām.

IJA GROZA. Ārijas Romanovskas foto