Savu zemi pazīstot, pāri tai nedarīs

Z/s «Lojas» saimnieks, Zemnieku saeimas valdes loceklis MAREKS BĒRZIŅŠ intervijās ir uzsvēris, ka lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir galvenais saimniekošanas resurss, pamats sekmīgai lauksaimnieciskajai ražošanai. Saruna ar Mareku notiek viņa graudu kaltē. Tikšanās iemesls – ES jaunās «Zaļās politikas» kurss.

Marek, cik ilgi esi lauksaimniecībā?

Man ir 46 dzīves gadi, un 40 no tiem pazīstu lauksaimniecību, jo jau no mazotnes, pateicoties vecākiem, esmu visam tur notiekošajam klāt bijis, lauku darbus agri iepazinis. Vecāku profesionalitāte man bija laba skola. Taču, jo vecāks un viedāks kļūstu, jo vairāk liekas, ka vēl tik daudz no laukiem tomēr nezinu. Joprojām mācos! Sezonas laikā vai ik dienas, apbraukājot savus laukus, izzinu zemes specifiku, tās trūkumus un labumus. Turot roku uz zemes pulsa, es zinu, kur un cik to nepieciešams kaļķot, jo augsne pie mums joprojām ir skāba, kur nepieciešama papildu sēra deva vai cits papildu mēslojums. Tas pats par augu aizsardzības līdzekļiem. Sekojot līdzi situācijai sējumos, dažkārt pat riskējot, var arī bez tiem iztikt, bet ir reizes, kad redzi – bez ātrās palīdzības neiztikt. Visam gudrā saimniekošanā jābūt balansā un veselā saprāta robežās.

Vai ES zaļā kursa jaunās stratēģijas tomēr nepārkāpj šīs robežas? Vai, visām ES dalībvalstīm nosakot vienādas zaļās prasības vides un klimata pasākumu ieviešanā, nav ignorētas zemju sastāva atšķirības un arī valstu pašnoteikšanās iespējas atbilstoši tām?

ES mērķi ir ambiciozi. Ja jaunās prasības būtu pamatotas uz zinātni un pētījumiem, nebūtu pamata bažām. Diemžēl lielajā politikā pašlaik izvirzījusies paaudze, kurai fizikas un ķīmijas studijas gāja secen, jo tolaik modē nāca sabiedriskās attiecības un socioloģija. Tiek veidotas jukas. Arī bioloģiski un konvencionāli saimniekojošo zemnieku pretnostatīšana. Dāsni tiek bārstītas internetā sagrābstītas puspatiesības. Piemēram, par pesticīdiem tikpat kā nav Eiropas pētījumu, bet gan ASV, Šrilankas vai pat Ķīnas stipri atšķirīgās prakses piemēri. Notiek neprecīzu datu pasniegšana.

Protams, ir jāmainās un jāiet uz priekšu! Vairākas vecās metodes jāuzlabo, bet vai gan tik radikāli? Kritiku neiztur apgalvojums, ka Latvijā katru gadu pieaug augu aizsardzības līdzekļu lietošana. Šai it kā bēdīgajai statistikai tomēr ir cits izskaidrojums: katru gadu Latvijā taču par 10 – 20 tūkstošiem hektāru palielinās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Loģiski, ka šo zemju atgūšanai un ielabošanai liela daļa zemnieku izmanto augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļus. Kādēļ lauksaimnieku virzienā izteiktajos pārmetumos noklusē faktu, ka, laikiem un zinātnei mainoties, mainīti arī vadošie augu aizsardzības līdzekļi? Tie bieži, rūpējoties par cilvēku drošību, pie mums tagad nonāk mazākā koncentrācijā nekā agrāk. To pašu var teikt arī par pavasarī lietojamo augu virsmēslojumu amonija salpetri. Pastāv maldīgs uzskats, ka noliktavas ar šiem minerālmēsliem ir kā bumba ar laika degli, jo pastāvot sprādziena riski. Tie ir maldi, jo pēdējos gados lauksaimnieki šo mēslojumu saņem jau stabilizētu – tātad bez iespējām radīt spridzekli. Protams, zinot ķīmiju un attiecīgi piestrādājot, tas ir izdarāms, bet ne jau no lauksaimnieka šķūņa krājumiem.

ES zaļā stratēģija, paredzot par 20% – 30% samazināt augu mēslošanas līdzekļus, sāpīgi skars nebūt ne tikai konvencionāli vai integrēti strādājošos, bet arī bioloģiskās saimniekošanas metodes izmantojošos lauksaimniekus, jo jaunā ierobežojumu prasība diemžēl attieksies arī uz organisko mēslojumu. Zemniekiem pie šādas kārtības jārēķinās ar ieņēmumu būtisku kritumu. Pie tam atcerēsimies, ka tas notiks situācijā, kad Latvijas lauksaimnieki jau tā gadiem ilgi saņem vismazākos platību maksājumus ES.

Kādas ir prognozes? Kas notiks ar zemnieku saimniecību ilgtspēju?

Daudzo ES ierobežojumu dēļ daļai mazo un vidējo zemnieku lauksaimnieciskā ražošana var kļūt neinteresanta un neizdevīga, tādēļ pieļauju, ka var sagaidīt saimniecību likvidēšanu. Toties no dažiem lielajiem Latvijas top zemniekiem esmu dzirdējis, ka viņi apsver domu par atteikšanos no ES atbalsta maksājumiem. Kļūstot no ES saistībām neatkarīgi, brīvie lauksaimnieki pakļausies vien agresīvajam biznesam, tirgus un pārtikas drošības prasībām.

Daļa saimniecību, īstenojot jaunās prasības, nākamos piecus gadus varētu nonākt bioloģiskās lauksaimniecības pārejas procesā. Ienākot bioloģiskajā lauksaimniecībā jauniem spēlētājiem, nozares pašreizējās problēmas ar produkcijas realizāciju un cenām vēl vairāk samilzīs, nemaz nerunājot par vajadzību pēc bioloģiskās lauksaimniecības subsīdiju kopējā palielinājuma.

Uztrauc arī ES ārējās robežas. Iekšēji nu visu tik daudz kontrolējam, bet pāri ārējām robežām tikmēr turpina brīvi ieplūst ne tās augstākās kvalitātes pārtika. Zinot, ka jaunie ES zaļās politikas ierobežojumi vēl vairāk nospiedīs vietējos lauksaimniekus, pārtikas ražotāji ASV, Brazīlijā, Čīlē, Ķīnā un vēl citviet jau tagad spicē ausis, kā palielināt pārtikas importu uz ES.

MAREKS BĒRZIŅŠ: «Baidos, ka jauno zaļo prasību un pienācīgi neaizsargāto ES robežu dēļ neapmānām paši sevi un visvairāk jau patērētājus. Vai lēta, apšaubāmas izcelsmes pārtika ir tas sausais atlikums, ko vēlamies iegūt?» Ārijas Romanovskas foto