Jānolaižas uz zemes

Darba roku deficīts

Jurģis: Mums darba netrūkst, par šo jautājumu varētu visu dienu runāt. Kaut kur lasīju, un tā laikam arī ir, ka ir kāds procents iedzīvotāju, šķiet, 2 – 5%, kuri mūsu izpratnē nav uzskatāmi par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, un tādi ir jebkurā, pat visattīstītākajā valstī. Šiem cilvēkiem var radīt vislabākos apstākļus, bet viņi tik un tā dzīvos savu dzīvi – sauciet viņus par bezdarbniekiem, bomžiem vai citādi domājošiem. Nav jau teikts, ka viņi ir sliktāki par mums, bet man viņu vērtību skala nav saprotama. Vienīgais, kas man nepatīk, ka viņi kaut kādā mērā grib dzīvot uz pārējo rēķina.

Imants: Gribēju piebilst, ka senāk, kolhoza laikos, to 2 – 5% nebija, bija stipri, stipri mazāk, jo tad visiem bija garantēts darbs un visi arī apzinīgāk strādāja. Šobrīd veidojas tas slānis, kas īsti vairs negrib strādāt, t.s. bomži un mākslinieki, kas domā, ka viņi ir tādi, kas var atļauties mazāk darīt sabiedrības labā. Tas tā izteikti šajos laikos, jo pagātnē tā nebija – nevienam prātā nenāca, ka varētu neko nedarīt.

Jurģis: Savus cilvēkus es nekad neesmu atļāvies nosaukt par darbaspēku, es visus uzskatu par darbiniekiem, par kolēģiem, kopā mēs esam komanda, sākot no sētnieka un beidzot ar inženieri, jo man nepatīk arī vārds strādnieks. Katrs cilvēks ir savā vietā, un iztikt mēs nevaram bez neviena. Runā jau, ka vienā vietā var strādāt piecus līdz septiņus gadus un tad viss, jāmaina darba vieta, bet man kaut kā ir paticis labāk strādāt ar ilgtermiņa cilvēkiem.

Par konkurētspējīgu atalgojumu

Jurģis: Pašlaik Latvijā kopumā ir tā, ka atalgojuma līmenis spiests iet pa priekšu darba ražīgumam. No uzņēmēja viedokļa situācija jau kādu laiku nav vienkārša. Algu var pacelt, ceļot efektivitāti, bet ar to netiekam līdzi, lai būtu ekonomiski pamatoti. Mēs neesam izņēmums, esam bijuši spiesti celt algas, lai cilvēkus vispār noturētu. Vēl lielu problēmu es redzu jauniešu pārāk lielajās ambīcijās. Ir tāds labs teiciens – liela pārliecība par neko, kas piemīt lielai daļai cilvēku. Par to vien, ka viņš ir atnācis uz darbu, jau pienākas tas un tas, bet, ja kaut kas salaists grīstē, tad tā vairs nav viņa atbildība, ar to lai tiek galā uzņēmums. Joprojām daļai jaunatnes trūkst izglītības un prasmes, bet ir ambīcijas un pašvērtība labā līmenī, un tad nu mums te ir jāsadzīvo, jo mana paaudze, kas normāli strādā, jau tuvojas 50 gadu slieksnim, tāpēc man kā vadītājam ir liels izaicinājums saprasties ar jaunāko paaudzi. Tas nav bezcerīgi, bet ir diezgan izaicinoši. Uzņēmuma ražošanai šī situācija nav vienkārša.

Imants: Jaunatnes pašnovērtējums šobrīd kāpj arvien augstāk un augstāk, salīdzinot ar pagātni, kad cilvēki daudz vairāk strādāja patriotisku jūtu vadīti, nevis naudas pēc. Speciālisti strādāja par zemām algām, strādnieki saņēma stipri vairāk, bet tas nebija sliktā nozīmē uztverams. Tagad vēl nav pabeidzis skolu, bet jau iedomājas, ka viņam pienākas nez kāds amats un, protams, ļoti laba samaksa, kas ne vienmēr iet kopā ar viņa spējām un zināšanām. Skumji, ka mēs visi augam ne uz to labo pusi, es uzskatu, ka šajā jomā slīdam uz leju.

Izglītības nozīme

Jurģis: No skolām nāk laukā būtībā bez prasmēm un pat bez teorijas. Es varbūt nerunāju par augstskolu, bet vairāk par profesionāli tehnisko vidusskolu absolventiem. Pie mums nākuši praksē no savulaik ļoti slavena tehnikuma – nu, nav viņiem to zināšanu, un tā ir liela problēma. Gan jau tāpat ir arī citās nozarēs, bet es uzskatu, ka lauksaimniecībā vajadzētu valstī vienu, bet kārtīgu vidējo speciālo mācību iestādi, kuru saimniecības nodrošinātu ar prakses vietām, lai no tās nāktu laukā normāli kadri. Pie mums praksē bijuši topošie grāmatveži, mehāniķi un cita profila speciālisti, no kuriem divi trīs palikuši pie mums strādāt, bet nav tā, ka viņi būtu speciāli pie mums nākuši. Es jau neprasu, lai sagatavo uzreiz milzīgi augsta līmeņa kadrus, bet pamatlietas jau nu vajadzētu zināt, ka motoram kādreiz arī eļļas līmenis jāpārbauda. Ar datoru – tur jā, tur viss ir kārtībā, bet par traktoru, kas tam lācītim vēderā, nav nekādas nojausmas. Šādi praktikanti var sanākt pārāk dārgi, jo tehnika maksā bargu naudu.

Imants: Pirms pāris gadiem pie manis praksē bija meitene no Vidzemes Augstskolas, kas studēja biznesa vadības programmā. Es prasu: kas no tevis iznāks, kad pabeigsi? Viņa saka: es būšu vadītāja. – Nu, un ko tu vadīsi? – Jebkuru uzņēmumu. – Arī šeit saimniecību? - Jā! Man gan savulaik bija jāiziet visi pakāpieni – mehāniķis, pēc tam galvenais inženieris, vadītāja vietnieks, līdz tiku par galveno.

Jurģis: Valstiskā līmenī ministrijas ir pilnas ar studentiem, kas nevienu dienu nav bijuši realitātē. Pats vairākkārt esmu saskāries, ka pretī sēž cilvēks, kuram nav nekādas nojēgas, par ko es runāju. Viņš tur vienkārši ielikts tāpēc, ka izglītība atbilst, tehniskās prasmes atbilst kaut kādiem darbā pieņemšanas kritērijiem, bet praktiski no tās nozares viņš ir ļoti tālu vai vispār nekad nav tajā bijis. Īstenībā vajadzētu, ka pēc augstskolas drīkst strādāt kaut ko pilnīgi nekaitīgu, bet, ja gribi kaut ko vairāk par sekretāru, tad kā minimums 3 – 5 gadi jāpavada reālā ražošanas dzīvē. Ja tas izpaliek, tad arī tie lēmumi sanāk absolūti neprofesionāli.

Analizējot dziļāk un globālāk, arī bagātās Rietumu valstis krietni mums palīdz šo problēmu saasināt. Par to neviens skaļi nerunā, bet, lai cilvēku izglītotu jau kopš piedzimšanas, valstij tas kaut ko maksā, sākot no bērnudārziem un skolām līdz pat augstskolām. Iegūstot to visu Latvijā, pienesums bieži vien tiek tam, kurš var vairāk samaksāt, un tā nav nekāda kapitāla labdarība, bet bagāto valstu dzīvošana uz nabagāko rēķina, jo daudzi pēc augstskolām dodas prom uz ārzemēm, Latvijā iegriežoties, lai apmeklētu frizieri un zobārstu.

Protams, izglītībai ir milzu nozīme, es arī saviem bērniem saku: vienu atcerieties – mācīšanos neatlieciet, tas būs tas, ko jums atņemt nevarēs. Vēl es mēģinu uzsvērt vienu būtisku lietu – jāskatās nevis tur, kur vairāk maksā, bet jādara tas, kas pašam patīk, un tad agri vai vēlu šīs lietas pašas no sevis apvienosies. Tu, visticamāk, vari nebūt miljonārs, bet, ja tu esi apmierināts ar to, ko dari, tu esi apmierināts ar sevi un savu dzīvi, tad darbi šķiras un nekur jau tā nauda nepaliek, bet, ja tu nāc uz darbu kā uz koncentrācijas nometni, tad tam nav nekādas jēgas.

Tehniskais progress

Jurģis: Kad jauno fermu sākām projektēt, tajā bija paredzēts dezinfekcijas robots par 70 – 90 eiro, kas aizvieto vienu cilvēku, un sākotnēji es lēmu to nepasūtīt, lai gan vieta tam tika sagatavota, lai nākotnē to varētu ielikt. Kad ferma jau nāca uz finiša taisni, mēs bijām noņēmušies ar kadru trūkumu vecajās fermās, kur darba apstākļi nebija tie patīkamākie, pašam arī tādos negribētos strādāt, un katru dienu vajadzēja domāt, vai būs, kas tās govis izslauc, vai nebūs, un tad man vajadzēja kādas 20 minūtes šīgada janvārī, lai paņemtu papīra lapu un aprēķinātu, ka šis robots mums atmaksāsies divarpus gados. Tūlīt piezvanīju un pasūtīju, un, lai arī būs viens cilvēks mazāk, toties neprasīs algas pielikumu katru otro mēnesi, pretī nerunās un nenesīs zilo lapu. Protams, izmaksas robots prasa, bet tās ir plānojamas. Šobrīd bumbas ir abās laukuma pusēs – gan uzņēmēji ir šo lietu salaiduši nedaudz dēlī, gan cilvēki izlaidušies.

Imants: Vecajās kūtīs, neapšaubāmi, cilvēku skaits bija daudz lielāks, bet jāsaka arī, ka mēs domājām, lai viņiem būtu darbs, jo šobrīd mēs domājam tikai, kā tikt vaļā no cilvēkiem, un, ja mēs no viņiem paši atsakāmies, šeit paliek tukšums. Lauki paliek tukši, jo nav darba. Tas, ka augusi darba ražība, un tam, ko kādreiz veica 50 cilvēki, tagad pietiek ar 10, ir apsveicami, bet ko lai dara tie pārējie?

Zaļā politika

Jurģis: Mana cieša pārliecība ir, ka cilvēcei jānolaižas uz zemes, jo šobrīd mēs ejam uz nekurieni. Esam kapitālā patērētāju sabiedrība, mēs neesam ilgtspējīgi – tas jāatzīst. Kad savulaik mācījos ekonomiku, arī biju stāvā sajūsmā par piedāvājuma – pieprasījuma likumu, ka nekas ideālāks nav uz pasaules, bet tagad es teiktu, ka nav nekas noplicinošāks izdomāts kā tirgus, kur cents, kapeika, santīms vai eiro ir dievs augstais, un cilvēce skatās no viena skatpunkta, vai tas ir finansiāli izdevīgi, bet absolūti nedomā par to, kas būs bērniem, bērnubērniem un tālākiem pēctečiem un vai viņiem vispār būs. Pirms dažiem gadiem biju ieklīdis Amerikā, kur, divas nedēļas dzīvojot dažādās viesnīcās, nevienā no tām brokastis nebija normālos traukos. Nekur Eiropā es neesmu bijis viesnīcā, kur man no rīta būtu vienreizējie trauki. Ļoti vienkārši – tas nav izdevīgi – mazgāt traukus, un tad brīnās, ka okeānā kvadrātkilometriem plastmasas sanesumi veidojas.

Vēl viens smags jautājums ir Eiropas nospraustais ceļš uz zaļo ražošanu: piekrītu, ir jāmainās, bet nevar tā uzreiz noraut stopkrānu un tagad mēs būsim zaļi. Un vēl viena pretruna sabiedrībā – vairumam nepatīk, ka divas reizes gadā pa pāris nedēļām mēs vedam mēslus, jo tie smird, bet, jo vairāk uz laukiem vedīsim mēslus, jo mazāk mums vajadzēs minerālmēslus. Nezinu, no kurienes aug kājas, bet sabiedriskā doma pret lauksaimniecību tiek veidota ļoti naidīga. Sirdī es arī esmu bioloģiskais lauksaimnieks, mums ir arī bioloģiskā saimniecība, kurā mēs eksperimentējam ar domu, ka perspektīvā varēsim uz to pāriet visā lielajā, bet tas noteikti nav gada vai pat dažu gadu jautājums. Iznāk tāda divkosība – gribam lēti nopirkt, bet zaļi dzīvot, taču, kā labi pateica kāds vācietis – kad jābalso, tad visi esam zaļi, bet, kad jābalso ar maku, tad izvēlamies lētāko pārtiku. Alternatīva ir, bet uz to jāiet pamazām un gudri, nevis uzreiz visu aizliedzot.

Šādus lēmumus pieņem populisti, bet reālie lauksaimnieki saķer galvu un brīnās, kas tagad jādara un kā to dabūt gatavu. Par to, ka Eiropā gribam dzīvot zaļi, pārējai pasaulei – Ķīnai, Brazīlijai, Amerikai un arī Krievijai – nospļauties, viņi mums sūtīs to, kas audzēts vispār bez noteikumiem.

Mums laukkopībā arī šis ir pārdomu laiks par perspektīvu, un, ja pirms dažiem gadiem vēl biju skeptisks pret ļoti lielas jaudas traktoriem un agregātiem, tad šobrīd, ņemot vērā cilvēkresursus, algu līmeņa, stundu likmes pieaugumu un visu pārējo, tīri ekonomiski sliecos uz to, ka pēc gadiem saimniecībā uz 2000 hektāriem būs divi lielas jaudas traktori un trīs braucēji ar attiecīgu atalgojumu, jo tie vairs nebūs vienkārši traktoristi, bet drīzāk jau piloti pēc sava advancētības līmeņa. Pagājušā gada novembrī bijām izstādē Hanoverē, un tur jau vismaz 3 – 4 ražotāju stendos bija traktori bez kabīnēm. Tas nozīmē, ka cilvēks vairs nav vajadzīgs, ieliec programmu, un traktors aizbrauc un izdara. Tehnoloģijas uz priekšu iet ļoti straujiem soļiem, tā ka tas vairs nav tālu. Cilvēki kļūs lieki, tiem, kas būs apveltīti ar prāta spējām un izglītībām, būs ko darīt, bet ko iesāks vienkāršo darbu veicēji – tas nemaz ne tik tālā nākotnē būs liels izaicinājums.

JAUNAJĀ FERMĀ slaukšanas zāles karuselī divas slaucējas 500 govis izslauc 3 stundu laikā, bet pavisam kompleksu apkalpo 16 darbinieki. Govju skaitam dubultojoties, darba vietas būs vēl četriem iedzīvotājiem. Ārijas Romanovskas foto