Cāļus skaitīsim nākamajā pavasarī!

Pašlaik visi 14 biznesa inkubatori Latvijā darbojas kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) filiāles. Par Valmieras biznesa inkubatora darbu stāsta tā vadītājs JURĢIS PRIEDĪTIS, viņš te jau trešo gadu.

Kad atsākās Valmieras biznesa inkubatora darbs jaunā statusā – LIAA paspārnē?

Faktiski 2016. gada septembrī. Es atnācu 2018. gadā, pirms manis inkubatoru vadīja Jānis Kļaviņš.

Cik cāļu te bija tavā pirmajā darba gadā, cik – tagad?

Šobrīd ir 36, drīz būs klāt vēl pieci, jo mums turpinās uzņemšana. Tātad oktobra beigās inkubatorā būs 41 dalībnieks. Kad es ierados šeit strādāt, bija ap 20 dalībnieku. Tas bija pats sākums, programma tikai attīstījās, pilnus apgriezienus tā uzņēma pērn, kad dalībnieki saprata, kā inkubators strādā un ko no tā var dabūt. Šobrīd mums gadā pieejami 12 granti, bet sākumā to nebija vispār, bija tikai ar trīspusējiem pakalpojumu līgumiem iespējams sadarboties. Viss process bija smagāks, tagad tas viss ir atvieglots, uzlabots.

Vai mēs varam runāt par LIAA inkubatoru tīklu Vidzemes reģionā?

Valmiera pēc aptvertās teritorijas ir lielākais inkubators. Mums ir filiāle – inkubatora atbalsta vienība – Cēsīs. Tad vēl Madona un Sigulda.

Tomēr Valmierā jau inkubējas ne tikai valmierieši. No kurienes vēl atzīstama jauno biznesa censoņu aktivitāte?

2018. gadā pie mums liels bija Cēsu īpatsvars – ap 50% no visiem dalībniekiem. Šobrīd viņu ir apmēram ceturtdaļa, te gan jāuzsver, ka ar Cēsu filiāli esam kā viens vesels. Cēsu pašvaldības vēlme bija veidot savu inkubatoru, taču LIAA programma bija jau sākusies, tāpēc vienojāmies par filiāli Cēsīs. Mums dalībnieki ir no visas Vidzemes – no Smiltenes un Gulbenes novadiem, tālākie cilvēki braukuši pat no Apes. Jā, vēl arī Valka, bet lielākā koncentrācija mums tomēr ir Valmiera, Cēsis un Burtnieku novads. Ir cāļos arī trīs vai četri rīdzinieki, kuriem ir saknes Valmierā.

Kas ir tas magnēts, kas inkubatoram pievelk galvenokārt jaunos uzņēmējus, varbūt pat tos cilvēkus, kuriem tikai laba ideja galvā?

Kopš darbības sākuma visa mūsu komanda sevi ir pierādījusi kā ļoti atsaucīga un pretimnākoša.

Lūdzu, nosauc savus kolēģus Valmieras inkubatorā!

Alise Razminoviča, Linda Šteinberga un Juris Čeičs. Mēs mērķtiecīgi strādājam uz to, lai cilvēks inkubatorā to atbalstu arī saņem, mums ir svarīgi, ka viņš iegūst praktiski. Mēs sēžamies pie viena galda, ja vajadzīgs, kopā pildām pieteikumu inkubācijas programmai. Lai cilvēks redz, ka tas patiesībā nav nekas sarežģīts. Jā, mēs nākam ļoti daudz pretī, varbūt dažreiz pat vairāk, nekā vajadzētu (smaida). Mēs esam gatavi to vienu lieko kilometru nostaigāt, bet lai cilvēks ir apmierināts! Domājam par pasākumiem, domājam, kā izskatāmies... Manuprāt, tas viss kopums kaut kā ir radījis to pozitīvo iespaidu par inkubatoru – ka cilvēks šeit var atnākt un justies kā savējais. Mēs arī to tā kultivējam: nāc šeit pie līdzīgi domājošiem, šeit arī ir cilvēki, kuri reiz sākuši, nezinot, kā tas būs... Pamatā ir tas, ka esam kā komanda, ka esam uz viena viļņa un mums nav vēlēšanās parādīt kaut kādu varas pārākumu... Te noteikti jāpiemin arī mūsu uzņemšanas komisija, kas nav tikai formalitāte, komisija ir arī daļa no mūsu inkubatora ģimenes!

Starp cāļiem ir arī uzņēmumi, kas jau darbojas. Kādu palīdzību viņiem var dot inkubators?

Mēs viņiem palīdzam ar produkta virzīšanu tirgū. Viņiem vajag mārketinga materiālus, reklāmu. Piemēram, mums ir uzņēmums MARIDII no Cēsīm, kas galvenokārt eksportā tirgo lina izstrādājumus – mājas lietas. Viņi bija izvietojuši reklāmu prestižajā žurnālā Vogue, mēs to palīdzējām līdzfinansēt. Pārdošanas atbalsts ir tas būtiskākais, ko mēs varam iedot reāli strādājošam uzņēmumam. Jo pārdošana jau arī ir lielākais klupšanas akmens – ir labs produkts, ko ar to tālāk darīt? Tad nu mēs esam tie, kas atbalsta pārdošanas aktivitātes – apmācības, mārketinga konsultācijas... Mums ir eksporta darba grupa, kuru vada Linda.

Par savu misiju inkubatorā plašāk pastāsta LINDA ŠTEINBERGA.

Trīs lietas, ko tu kā galvenā eksportētāja proti vislabāk?

Droši vien pirmā ir sadarbību meklēšana. Tie gali jau ir dažādi. Primārais, ko mēs šodien diezgan aktīvi mēģinām darīt – kontaktus jau mēs varam sameklēt, jautājums, vai tie ir vajadzīgi mūsu inkubācijas klientiem? Piemēram, viens no smieklīgākajiem atteikumiem tirgot produkciju konkrētajā veikalā bija, ka tur dominējot krievu auditorija... Nu, kāda tur starpība, galvenais taču, lai šo produktu pērk! Otra lieta laikam ir mana personīgā pieredze, jo esmu strādājusi eksporta projektos būvniecībā, vadījusi eksporta nodaļu kokapstrādes uzņēmumā, kurā eksporta produkts bija koka logi un durvis no dārgā gala. Būvniecības jomā Latvija ir kā bērnudārzs, Skandināvija jau ir vidusskola un Lielbritānija – augstskola. Man nācās saskarties ar augstskolu, kur, protams, mani kā sievieti sākumā šajā nozarē neuztvēra nopietni, bet trīs četru gadu laikā mani pilnībā pieņēma jau kā ekspertu šajā jomā. Tas ir sava veida rūdījums. Trešā lieta? Varbūt mērķtiecība un cīņasspars. Man patīk teiciens – nesaki nē, kamēr neesi pamēģinājis! Nekad nesāc ar nē!

Jurģis Priedītis papildina kolēģi:

Tas ir svarīgi mūsu darbā, jo uzņēmēji ir dažādi. Tie, kuriem izdodas, vienkārši iet un dara, viņi pārāk daudz neanalizē. Sākot par daudz analizēt, riskus izvērtēt, finālā viņš pats nobīstas no savas idejas, saprot, ka tur viss slikti...

Varbūt vari minēt kādus labus uzņēmējdarbības piemērus, kad inkubators palīdzējis kādam cālim tā pavisam nopietni izplest spārnus?

Varbūt vēl pāragri to teikt. Sagaidīsim pirmos inkubatora absolventus! Mums ir četru gadu inkubācijas periods, un nākamā gada pavasarī būs pirmie absolventi. Protams, šobrīd jau ir iezīmējušies veiksmes stāsti, kur mēs redzam – cilvēks turpinās! Arī bez atbalsta turpinās. Jo uzņēmējam jāsaprot, ka pēc inkubatora viņam būs jāprot izdzīvot arī bez mūsu atbalsta. Tie veiksmes stāsti, kuri aizies no Valmieras inkubatora, protams, ir Woodheart no Burtnieku novada, Duck Woodworks un Ewart Woods no Cēsīm, Echosports no Valmieras.

Vai bijis arī liels atbirums un kāpēc?

Pa šiem gadiem, rēķinot no 2017. gada sākuma, mums atbiruši 22 dalībnieki. Iemesli pavisam vienkārši – nespēja pārkāpt sev pāri, nespēja saraut nabas saiti ar savu darbu devēju, ar savu personīgo komfortu. Uzņēmējam ir jābūt cilvēkam, kurš mīl risku. Jo tajā brīdī, kad tev pazūd stabilais pamats zem kājām, cilvēkam ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, viņš sevi motivē, ka jāiet uz priekšu un jādara, jāpārdod. Kamēr ir komforts, tas viss ir tikai hobijs, tam nav jēgas.

Patlaban procesā kārtējā uzņemšana. Kāds veidojas jaunais šī rudens iesaukums?

Krāsains, jo dažādās jomās. Ir mums IT pārstāvji, vecā labā kokapstrāde, Valmieras inkubatora vadošā nozare, sāk parādīties pārtikas ražošana. Parasti lielākais pieplūdums ir pēdējās divās dienās, tad nu rīt un parīt dabūsim riktīgi ēst sāli! Būs pieteikumu jūra, un visus vajadzēs izskatīt.

LINDA ŠTEINBERGA un JURĢIS PRIEDĪTIS.