Mūsu laiku varonis

Viņš, protams, strādā ar šajā dzīvē nedaudz ceļu pazaudējušiem, tāpēc nav vienkārši izdzīvot situācijā, kad valsts pret šo problēmu kopumā ir vieglā pussnaudā un drudžaini sāk rosīties tikai pēc kārtējā signāla. Un tas apstākļos, kad mūsu jaunajai paaudzei ir tiesības, bet faktiski nav pienākumu, ne vienmēr ir korekts un vērā ņemams.

Lai nu paliek Brukna, mums apkārt ir Valmiera ar citu par citu izcilākām skolām, kurās tiek veidoti mūsu sabiedrības jaunie pilsoņi. Kādi viņi ir? Viens sižetiņš, ko piedzīvoju atvaļinājuma laikā mūsu pilsētas centrā, liek aizdomāties. 

Ir saulains augusta darbdienas vakars. Kupls pulciņš topošo vai jau esošo vidusskolas audzēkņu – puikas un meitenes – ar divriteņiem piestājuši uz trotuāra pie veikala «Austris» trepītēm Rīgas un Andreja Upīša ielas krustojumā. Pa zemi tiek spārdīta iztukšota skārdene, skan jautras sarunas jauniešu starpā. Kamēr luksoforā deg sarkanais signāls, uz ielas piestājis auto, tā logs paveras, un jauna sieviete uzsauc pusaudžiem, lai beidz spārdīt skārdeni un iemet to miskastē, kas turpat pārdesmit soļu attālumā. Viņai pretī kaut kas tiek attraukts, protams, minifutbols turpinās...