Kad uzsāku darbu, skola bija tukša

Strenči-Rīga-Valmiera

Mārtiņš Vētra absolvējis Valmieras Viestura vidusskolu, Latvijas Universitātē ieguvis profesionālo bakalaura grādu izglītībā un angļu valodas skolotāja kvalifikāciju. Pēc augstskolas pabeigšanas par viņa pirmo darba vietu kļuva Strenču novada vidusskola, kur viņš pasniedza angļu valodu. «Strenčos biju mazu laika sprīdi, bet man tur ļoti patika – skaista pilsēta un ļoti skaista skola. Labi bija tas, ka klases nelielas, bet tagad tas ir retums, ka klasēs ir mazāk par 20 bērniem. Tā bija ļoti laba iespēja praktizēties, jo, kad es mācījos augstskolā, prakses bija, bet nepietiekami. To jau visi topošie pedagogi saka, jo tās pāris nedēļas neparāda reālo darbu. Vajag nostrādāt vismaz pāris mēnešus, tad tu arī sāc aptvert darba apjomu, un arī, kā jau visās praksēs, tev blakus ir skolotājs, kas palīdz ar plānošanu un darba būtību. Kad sāc pats strādāt, tad tu arī redzi patieso situāciju,» tā Valmieras sākumskolas jaunais direktors.

Kad Mārtiņš meklēja jaunas darba iespējas, ceļš aizveda uz Rīgu, uz skolu, kurā viņš bija izgājis mācību praksi augstskolas laikā. No 2015. līdz 2018. gadam Mārtiņš Vētra mācīja angļu valodu Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, tomēr viņš novērtē iepriekš gūtās zināšanas, kas darbu lielākā skolā ļāva organizēt jau labāk. «Es pieļauju, ka bez šīs pieredzes būtu daudz grūtāk mācīt skolēnus, kaut vai tā pati gatavošanās stundām, kad ir jāsagatavo mācību stundas viela tik daudz paralēlklasēs, pēc dažādu veidu grāmatām un pa valodu grupu līmeņiem – iesācējs, vidējais un augstākais līmenis. Darbs ir jāplāno, un tas viss notiek paralēli. Labi, ka man bija pieredze pirms tam, jo nebija viegli, tomēr labi. Es salīdzinoši ilgu laiku nostrādāju šajā skolā, tā bija ļoti laba mācību iestāde un ļoti patīkams kolektīvs,» stāsta Mārtiņš Vētra, tāpat ar laiku viņš uzņēmās papildus pienākumus Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā – sāka organizēt arī pieredzes apmaiņas braucienus skolotājiem un skolēniem ar skolu Vācijā. Tā arī bija viena no pilotskolām, kas aprobēja jaunās mācību metodes projektā «Skola 2030», un Mārtiņš Vētra bija viens no pedagogiem, kas ar savu redzējumu izstrādāja uzdevumus, lai veicinātu starppriekšmetu saikni. «Veidojām priekšmetu sasaisti, piemēram, dabas mācība un angļu valoda, un otrādi. Tādā ziņā angļu valoda ir ideālā pozīcijā, jo tās mācību grāmatas principā visas atbilst jaunajam saturam. Angļu valodā materiālu netrūkst, bet citos priekšmetos, es domāju, ar to nav tik spīdoši,» min Valmieras sākumskolas direktors.

Aiz intereses, kā ir strādāt birojā, viņš 2018. gadā pieņēma jaunu izaicinājumu un uzsāka darbu Rīgas Stradiņa universitātes Starptautisko sakaru nodaļā par ārējo sakaru organizatoru. Galvenokārt bija jākomunicē ar ārvalstu studentiem, jākārto ar līgumiem saistītie jautājumi un jāseko līdzi mācību apmaksai, tāpat bija jāpiedalās dažādās izstādēs, prezentējot Rīgas Stradiņa universitāti. «Pateicoties tam, bija iespēja pabūt daudzās pasaules vietās, kā Izraēlā, Indijā, Vācijā, Lielbritānijā, bet otra darba puse bija tāda, ka ļoti daudz laika bija jāpavada pie datora, bieži vien tie bija ļoti daudz e-pasti, uz kuriem bija jāatbild, un tam papildus jāgatavo līgumi, un liela atbildība diferencētas mācību maksas pārbaudē un apstiprināšanā,» atceras Valmieras sākumskolas direktors. Tomēr interese par notiekošo izglītības sektorā un skolu jautājumos nebija zudusi, tāpat tika sekots līdzi ziņām par izmaiņām.

«Es izglītībai biju piesaistīts, liela daļa manu draugu ir skolotāji, un visu laiku biju šajā jomā. Tā vai citādi zināju, kas notiek izglītības sektorā. Man pašam bija pavisam dabiska interese, kas notiek izglītības jomā, ar vienu acs kaktiņu visu laiku skatījos, kas notiek skolās. Visu laiku sekoju līdzi, kādas ir inovācijas un novitātes, kādi ir problēmjautājumi. No izglītības procesa nekur tālu neattālinājos, bet, protams, pa diviem gadiem, ko es nostrādāju Stradiņos, daudz kas bija attīstījies. Es arī sapratu, ka, ja es tagad neatgriezīšos izglītības sektorā, visdrīzāk būšu ļoti attālināts un vairs tik labi neorientēšos,» min Mārtiņš Vētra.

Temps skolā ir ļoti ātrs

«Kad mani pieņēma darbā, pandēmijas vēl nebija, bet, kad sāku strādāt, bija ārkārtas stāvoklis. Lai cik tas nebūtu drūmi, man kā jaunajam direktoram tas bija pluss – viss notika palēnināti, jo parastais skolas temps ir ļoti sakāpināts,» atceras skolas direktors. Šis laiks palīdzējis labāk iepazīt jauno komandu individuālās sarunās, interesantas bija arī sapulces, kad tikai daļa kolēģu varēja būt klātienē, pārējie piedalījās attālināti. «Izstāstīju savu skatījumu, kā skolai būtu jāstrādā, mūsu domas sakrita, un tas ir ļoti patīkami. Mēs veiksmīgi noslēdzām darbu ārkārtas stāvoklī. Izanalizējām, kā mums ir veicies, un sapratu, ka liels paldies jāsaka skolotājiem, protams, arī vecākiem, bet skolotājiem jo īpaši, jo viņi atbildēja uz e-pastiem, zvaniem pat deviņos un desmitos vakarā. Skolotāji centās palīdzēt skolēniem, pat ļoti pašaizliedzīgi. Redzēju, kā viņi online kopā ar skolēniem strādāja. Man šķiet, ka skolotājs kā profesija nav galēji pragmatiska, cilvēki ļoti emocionāli iesaistīti visā procesā un, es teiktu, nesavtīgi cenšas palīdzēt bērniem pat uz sava personīgā laika un veselības rēķina. Daži skolotāji man teica, ka šie daži mēneši šķita kā garāks laiks, jo nebija iespējas pilnībā nedomāt par darbu...visu laiku esi piesaistīts, ir e-pasti, un tu vēlies atbildēt un palīdzēt,» tā skolas direktors.

MĀRTIŅŠ VĒTRA. Elīnas Kristiņas foto