«Jā, mums ir kašķis, un kasīsimies vēl trakāk!»

Šķiet, viņi ar uzspēlētu atklātību, «drosmīgi» atzīstot visiem sen jau acīmredzamo, laikus sagatavo sabiedrību tam, ka nodokļu pārskatīšana varētu izvērsties pilnīgā komunālā ķēķa ķīviņā. Ziniet, mīļie, mūsu tagadējā ecēšanās ir vien ziediņi – tad savās odziņās varam nodzīvoties līdz pat politiskās krīzes draudiem! 

Taču šie draudi diez vai izvērsīsies valdības krišanā, pat ne tās reorganizācijā. Atļaušos atkārtoties: latvju politikā puņķi ir par Brocēnu cementu spēcīgāka saistviela, un Krišjāņa Kariņa valdības brēcošais vājums ir tās nesatricināmības pamats. Neviena varas partija neriskēs nejauši nokļūt aiz borta, palikt bez saviem ministriem. Tas nozīmētu atjēgties opozīcijā, lai tur iznīktu vispār bez jebkādas izdevības – atšķirībā no «Saskaņas» lielās frakcijas – kaut ko ietekmēt. Jo īpaši tas draudētu patlaban abām viskašķīgākajām partijām – jēkāpistiem un «suņubūdas» pārpalikumam. Tāpēc īstās, neredzamās «sarkanās līnijas» valdības strīdos nepārkāps neviens.

Par «Jauno» pārkristījusies vecpartija «Vienotība» darīs visu, lai nosargātu savu necerēto laimi. Ar 8 mandātiem tiekot pie premjera un diviem vice­premjeru amatiem, tā nevilšus izglābās no iznīcības un tagad izpildvarā «spēlē pirmo vijoli». Tāpēc Kariņš un Jānis Reirs, pat publikai redzot, skries uz bodi pēc aliņa, ja Atim Zakatistovam vai Jānim Bordānam gribēsies no rīta paskalot rīkli. Aizskries, atkorķēs, klāt pienesīs... 

Tāpēc zaļzemniekiem – kuri valdošo politiķu «paškritiskajās» atklāsmēs tiek piesaukti kā varbūtējs līdzeklis koalīcijas stabilizēšanai – nevajadzētu ļauties ilūzijām. Nesacerēties, ka «konstruktīvāka» pozīcija novadu reformā palīdzēs atgriezties pie varas kloķiem un pat atgūt «skābbarības torni». (Kā krievi teiktu, «figuški vam!»! Kaspars Gerhards tur jau ir iejuties un iesakņojies.) Viņi – Aivara Lemberga un tagadējo pašvaldību vairuma «kāja» Saeimas «durvīs» – ir pārāk izdevīgs mērķis «jaunās politikas» retorikai. 

Reizēm – piemēram, alkoholisma un citu atkarību gadījumos – savas problēmas godīga atzīšana vien jau ir puse no tās veiksmīga atrisinājuma. Šis, kā jau virsrakstā teikts, ir cits stāsts: «Esiet pateicīgi, ka varonīgi atzinu jums savu ligu – tagad mācieties ar to un mani sadzīvot!» Jo te īsti konstruktīvs atrisinājums ir tikai viens – tagadējās valdības krišana, ko nevienam nevajag. 

Pēkšņās atziņas par to, ka, izrādās, koalīcijā īsti nav saticības, cieši sasaistās ar 31. maiju. Līdz tam, kā tika ierakstīts jau valdības deklarācijā, Finanšu ministrijai – pieaicinot talkā sociālos partnerus jeb arodbiedrības un uzņēmēju apvienības – būtu jāizstrādā Kariņa solīto fiskālo uzlabojumu pamats jeb «vidēja termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādnes».

Vēl nekas, cik zinu, nav dzirdēts par to, kā izstrādātājiem ar šo uzdevumu veicas, taču kabinets nav arī viņiem noteikto termiņu pagarinājis. Radīto likumprojektu izskatīšana Saeimā gan varētu notikt piesardzīgā nesteidzībā, to atzīst gan Ministru prezidents, gan Nacionālās apvienības vadonis Raivis Dzintars. 

Grozījumi nodokļos – pat bez visām Covid-19 radītajām nelaimēm – nevis tikai interesē, bet gan ļoti satrauc Latvijas uzņēmējus. Tie gluži kā... – ai, ko lieki naidu celt! –... pulcējas ap katru varas partiju, cerot, ka tā pratīs pakalpot viņu vajadzībām pēc klasiskās Ķenča formulas par izplešanos un saraušanos. Ķīviņš te tiešām ir neizbēgams.