Divas dienas maijā

Cilvēkiem, kuri šajos notikumos bija personīgi klāt, un tādu nudien vairs nav palicis pārlieku daudz, ir tiesības darīt to tad, kad viņi uzskata par vajadzīgu. Cīņa par 8. vai 9. maija leģitimitāti nesākās vakar un nebeigsies tik ātri. Bet tās jau ir politiķu spēlītes lielākā vai mazākā spēles laukumā. Karavīri savu izdarīja kara laikā. Un, kā jau katrā karā, arī 1945. gadā bija gan uzvarētāji, gan zaudētāji. Otro pasaules karu uzvarēja antihitleriskā koalīcija, par to laikam nenākas šau­bīties. Kā un kas to interpretē šodienas ģeopolitiskajos apstākļos, tas jau ir cits stāsts.

Savā ziņā ar šo karu saistītas arī divas manu atmiņu ainiņas. Pirmā ir no 1987. gada, kad vēl nebiju žurnālistikā un kā balvu par labu darbu saņēmu ceļazīmi uz toreiz vēl Čehoslovākiju. Mūsu grupā bija dažādi ļaudis no ceļu būvniekiem un pasažieru pārvadātājiem, arī vairāki Otrā pasaules kara veterāni, tā sauktie uzvarētāji. Mūsu grupas galvenā apmešanās vieta bija Prāga, tāpēc arī viens no pirmajiem tūrisma apskates objektiem bija izmēros patiešām milzīgā simtgadīgā Olšanskas kapsēta, konkrētāk, tur apbedīto Otrā pasaules kara beigās Prāgas atbrīvošanā kritušo karavīru kapi. Ir tikai normāli, ka tolaik mūs gide aizveda tieši pie padomju karavīru apbedījumiem. Paralēli gides stāstītajam grupā, protams, izvērsās arī sarunas par karu, dabiski, ka uzmanības centrā bija šie vīri, kara veterāni, kuri ar savai tautai piemītošu bravūru atgādināja, kurš uzvarējis un kuram pat to pienākas visas pasaules pateicība. Toreiz bija pagājuši tikai nepilni 20 gadi kopš Prāgas Pavasara, kurš čehiem un slovākiem noteikti nebija atstājis tās siltākās jūtas pret lielo brāli un tā kārtības ieviesējiem padomju armijas karavīru formās kopā ar sarkanzvaigžņotajiem tankiem... Iespējams, tieši tāpēc gide pārtrauca savu vēsturisko izklāstu par Olšanskas kapsētu un turpinājumā vērsās tieši pret mūsu grupas uzvarētājiem, uzsverot, ka turpat blakus padomju karavīru kapu rindai, vien pārdesmit metrus tālāk, atrodoties arī PSRS sabiedroto armiju karavīru kapi. Man atmiņā iespiedies gides teiktais – mēs nešķirojam, kurš un no kuras valsts mūsu zemē atdusas, kurš no viņiem bijis lielāks varonis un kuram lielāki nopelni Prāgas atbrīvošanā. Viņi visi bija jauni puiši, un viņi visi vēl gribēja dzīvot! 

Šis teikums man atmiņā skan joprojām, kad atkal nākas lasīt polemiku par 8. vai 9. maiju. Atceros, kā toreiz blondā jaunā sieviete ar šiem pāris teikumiem – protams, krievu valodā – uzreiz apklusināja mūsu tūristu grupas bravūrīgos uzvarētājus. Jo viņai bija absolūta taisnība!

Otra atmiņu lauska ir krietni jaunāka, varbūt kādus piecus sešus gadus veca. Mūsu daudzstāvu namā Apiņielā dzīvoja kāds lādzīgs krievu onkulītis. Nezinu viņa iepriekšējo ģimenes stāvokli, toreiz, kad sākām abi šad un tad aprunāties, viņš jau labu laiku bija viens pats. Parunājām par makšķerēšanu, reiz tikām arī līdz tam, kā viņš nokļuvis Latvijā. Izrādījās, viņš, vienkāršs karavīrs, toreiz jauns puisis, ar dzimto pusi vēl kaut kur aiz Urāliem, kara beigas sagaidījis Latvijā. Nosvinējis kopā ar kara biedriem uzvaru un posies tālajam ceļam uz mājām. Kad jau ar vienu kāju stāvējis uz vilciena vagona trepītēm, pieskrējis viņa rotas poļitruks un paziņojis, ka viņam jādodas uz Madonas pusi – aizstāvēt padomju varu. 

Armijā pavēles nemēdz apstrīdēt. Tā arī krievu puisis Latvijā pēc uzvaras karā palicis. Neprasīju onkulītim, kā un cik ilgi viņš aizstāvējis padomju varu, vien no kaimiņa uzzināju, ka atpakaļ uz savu dzimto vietu viņš pirmoreiz ticis vien tad, kad tur jau vairs neviena no radiem nebijis šajā saulē... Tāda šim vienkāršajam krievu karavīram sanāca uzvaras garša. Nedomāju, ka īpaši salda. Taču šim vīram, kurš tagad jau vairākus gadus Mūžībā, bija tiesības svinēt savu uzvaras dienu tad, kad viņš to uzskatīja par pareizu. 

Vēsture jānoskaidro nevis kapsētās vai pie pieminekļiem, bet citās vietās. Un, kā zināms, vēsture nekad nav bijusi un arī nebūs melnbalta. Apmēram šāds ir čehu žurnālista Viliama Buherta viedoklis, kuru vakar, pošoties rakstīt šīs rindas un precizējot faktus par Olšanskas kapsētu Prāgā, izlasīju internetā. Es viņam piekrītu.