Klusām un bez ažiotāžas

Šobrīd likums šādu iespēju paredz pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz piecus tūkstošus cilvēku, un formāli lēmums par iespējas likvidēšanu tika pamatots ar to, ka pēc ATR tik mazu paš­valdību Latvijā varētu vairs nebūt. Var, protams, gadīties, ka būs, taču te nu ir gluži kā vecā anekdotē – dakteris teica, ka uz morgu, un tātad uz morgu.

Pret šo lēmumu centās iebilst Valsts prezidents Egils Levits, tomēr viņa viedokli Saeimas vairākums neņēma vērā. Vismaz, ja raugās no likumdošanas un politiskās autoritātes viedokļa, tad Levits jau ir kļuvis par šajā ziņā vājāko prezidentu atjaunotās Latvijas vēsturē, un likumdevējiem viņa vēlmes un prasības ir atklāti vienaldzīgas. Rezultātā mums ir prezidents ar simpātisku biogrāfiju un labām manierēm, taču ar atklāti simboliskām politiskajām iespējām. Un nekas neliecina, ka šajā ziņā kaut kas grasītos mainīties.

Stāsts šoreiz gan nav par prezidenta pilnvarām, bet gan par vēlētāju apvienību likvidēšanu. Ar pēdējām centrālā vara ir cīnījusies ilgi un neatlaidīgi, un tagad šai cīņai faktiski ir pielikts punkts. Savukārt tādi sīkumi kā zemākā līmeņa demokrātija, nelielo pašvaldību iedzīvotāju intereses un kas nu tur vēl – kuru gan tie kādreiz ir interesējuši uz varas centralizācijas fona. (Jautājums par to, no kurienes nāk šīs tendences, kuras nav iespējams dēvēt citādi kā par demokrātijas ierobežošanu, ja ne apkarošanu, atkal ir atsevišķs stāsts.)

Tajā pašā laikā var gadīties, ka cīņa vēl nav galā un nebeigsies, jo bez zemākā līmeņa demokrātijas Latvijā pastāv arī vēl cita – vidējā līmeņa demokrātija jeb reģionālās un vietējās partijas. Un, lai arī pastāvošās politiskās sistēmas ietvaros tām nākas sadarboties ar valsts mēroga politiskajām partijām, dažādi «reģionāļi» joprojām ir nopietns spēks, ar kuru nevar nerēķināties, ko centralizētās varas fanātiķiem darīt, protams, nav īpašas vēlēšanās. Attiecīgi var īpaši nešaubīties, ka pie pirmās izdevības sekos jauni centieni ierobežot arī reģionālo un vietējo partiju iespējas.

Atklāti paziņot, ka mēs uzskatām šādus politiskos spēkus par saviem tiešajiem konkurentiem un šā iemesla dēļ aizliedzam to, to un vēl arī to, centrālā vara par laimi nav spējīga. Gan tādēļ, ka šajā gadījumā Eiropa un arī daudzi vēlētāji šo varu tiešām nesapratīs, gan tādēļ, ka dažā labā vietējā partijā šobrīd ir vairāk reālu biedru nekā valsts mēroga par partijām dēvētajos interešu klubos. Ja tā nebūtu, jau sen būtu pacelta partiju reģistrēšanai vēlēšanām nepieciešamo cilvēku skaita robeža, daudzām mazākām partijām vienkārši liedzot šādu iespēju.

Tajā pašā laikā neviens nav liedzis centrālajai varai un valsts mēroga partiju funkcionāriem lavīties pa aplinkus ceļiem, nosakot dažādus ierobežojumus un liegumus, kuriem formāli nav nekādas saistības ar reālajiem šo ierobežojumu blakus mērķiem. Piemēram – ja jūs nevēlaties, lai Saeimā pastāvētu tāds pats haoss kā starpkaru posma Latvijas parlamentos, ir jānosaka, ka politiskajiem spēkiem uz Saeimu jākandidē no visiem vēlēšanu apgabaliem un vērā tiek ņemts kopējais atdoto balsu procents. Mērķis it kā loģisks, taču vienlaikus šis lēmums ir liedzis iekļūt Saeimā reģionālajām partijām, kuras pašsaprotami nevar cerēt uz kaut cik jūtamu atbalstu aiz savu reģionu robežām. 

Tā ka ikreiz, kad atkal tiks virzītas kādas idejas par politiskās sistēmas nosacīto uzlabošanu vai optimizēšanu, nevajadzētu aizmirst, ka šo ideju virzītājiem mēdz būt ne tikai publiski deklarētie, bet arī kādi citi mērķi. Tostarp vēlme ierobežot konkurentus vai politiskos spēkus ar «nepareiziem» uzskatiem.