Darbs neatliekamajā medicīnā ir sirds aicinājums

«Neskatoties uz visu to, kas šobrīd notiek, mūsu darbs neapstājas, bet turpinās, tāpat braucam un darām to, ko esam darījuši iepriekš, bet visam klāt nāk šie izsaukumi, kas ir saistīti ar Covid-19. Tie ir pacienti, pie kuriem jābrauc uz mājām, jo kaut kādu iemeslu dēļ viņu veselības stāvoklis ir pasliktinājies vai vienkārši ir parādījušās jaunas sūdzības. Tā kā šiem pacientiem nav citas iespējas, jo viņi paši nekur nedrīkst iet, tad mēs, apģērbti speciālos tērpos, braucam uz šiem izsaukumiem,» stāsta Vladislavs.

Covid-19 pandēmijas sākumā, kad viņa NMPD kolēģi devušies uz pirmo izsaukumu Valmierā, Vladislavu pārņēmusi diskomforta sajūta, jo bijusi nesaprašana un daudz nezināmā. «Tas viss, par ko runāja ziņās, kas bija tur tālu prom, nu bija atnācis arī līdz mums, un mums būs ar to jāsa­skaras. Mums būs jānosargā sevi un savi tuvinieki. Tagad esam apraduši ar šo situāciju,» tā NMPD darbinieks. Kad tika atvērtas pirmās teltis Rīgā analīžu veikšanai cilvēkiem, kas atgriezušies no ārzemēm vai bijuši ciešā kontaktā ar cilvēku, kam bija apstiprināta saslimšana, Vladislavs ar kolēģēm atsaucies uz aicinājumu pievienoties analīžu veicējiem. «Mums tas likās kaut kas jauns, šķita, ka mēs varam dot savu ieguldījumu un savu pienesumu šīs diezgan sarežģītās situācijas varbūt kontrolēšanā un apkarošanā, ka mēs spējam sniegt kaut ko vairāk, nekā to darām ikdienā,» skaidro NMPD darbinieks. Pašlaik viņš ar kolēģiem vairs nedodas uz Rīgu veikt analīzes. Tās šobrīd veic Centrālās laboratorijas darbinieki, un vairākas no teltīm ir slēgtas. Tagad kopā ar kolēģiem Vladislavs veic analīzes sociālās aprūpes iestādēs. «Tikko atbraucu no vēl viena pansionāta Vidzemē, kur mēs noņēmām 120 analīzes gan iemītniekiem, gan darbiniekiem,» sarunā stāsta NMPD darbinieks.

Liesmai jautājot, kas Vladislavu mudina būt šajos karstajos punktos, viņš min: «Laikam es esmu saslimis ar medicīnu. Tas noteikti ir mans sirds darbs. Es daru to, kas man ļoti patīk, un es mīlu savu darbu. Man gribas uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu, pielāgoties kādām nestandarta situācijām. Varbūt vienkārši kaut ko pamainīt, lai gan visi jauninājumi nāk ar zināmu barjeru, jo tomēr ir kaut kāds veids, kā mēs esam strādājuši līdz tam, līdz šim apvērsumam.»

Šajā laikā viņš visvairāk novērtē cilvēkus, kas saprot šī brīža nopietnību un izturas atbildīgi, ierobežojot kontaktus ar saviem tuvajiem, jo, protams, gribētos pavadīt vairāk laika kopā. «Es ļoti novērtēju tos cilvēkus, kas, neņemot vērā, ka bija Lieldienu brīvdienas un labs laiks, tomēr  saprata, ka tagad nav īstais brīdis, un nepulcējās. Tas manī izraisa lielu cieņu un pateicību pret šiem cilvēkiem. Un otrs, kas mani priecē, – ka par spīti visam cilvēki saglabā sevī zināmu pozitīvismu, pozitīvo domāšanu un uztver to tā –  labi, tagad ir mazliet jāpiecieš, tomēr tas viss kaut kad beigsies, un tad mēs varēsim darīt visu tāpat kā līdz šim,» tā Vladislavs.

VLADISLAVS KLAPENKOVS uz visu cenšas raudzīties ar humoru, tomēr nezaudējot nopietnību. Viņš cenšas būt atvērts un izmantot sev piedāvātās iespējas. Foto no personiskā arhīva