Gaisma karantīnas galā

BBC, britu sabiedriskais masu medijs, gluži vai direktīva ievadraksta uzstājībā atgādina piemirstās vēstures mācības, ko atstāja «spāņu gripa» (1918-1920)*. Tā ir atbilde tiem, kuri satraucas par finansiālo postu, ko biznesam, izglītībai, kultūrai, valsts kasei nodara vispārējā pašizolācija, un sludina vajadzību sanitāro bardzību mīkstināt.

Raidorganizācija atsaucas uz ASV centrālbankas – Federālās rezervju sistēmas – un Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta pētnieku aprēķiniem. Pilsētās, kurās spāņu gripas laikā tika ieviesta kategoriska karantīna, ekonomiskais kritums nebija dziļāks kā tajās, kas izlēma «glābt biznesu» (amerikāņu pašvaldības tradicionāli ir apveltītas ar plašām pilnvarām).  Toties biznesa atgūšanās un izaugsme tur noritēja straujāk. Piemēram, ja pilsētā izolācija tika ieviesta 10 dienas agrāk nekā citās, pēc epidēmijas nodarbinātības līmenis kāpa par 5 procentiem. Ja karantīna tika papildus paildzināta vēl par 50 dienām, darba vietu pieaugums sasniedza 6,5 procentus. 

Mums, pieradušiem 8,5 procentu bezdarbu (tajā neieskaitot hroniski darbu neatrodošos) uzskatīt par «normu», varbūt šie skaitļi nešķiet tik iespaidīgi kā pētniekiem un BBC apskatniekiem. Viņi uzskata – šai pieredzei jāiedrošina britu, Eiropas un Rietumu politiķi, ka patlaban vienīgais pareizais ekonomiskais risinājums ir glābt cilvēkus. 

Tāpēc droši vien – te es nevilšus iesaistos polemikā ar kolēģa Jūlija Cukura vakardienas komentāru – mazākais, par ko vajadzētu satraukties, ir nauda. Mēs, Latvija, piederam pasaules bagātākajai ekonomiskajai savienībai, kurai ir sava valūta un tās emisijas politika. Rupji izsakoties – ja vajadzēs, Eiropas Centrālā banka «sadrukās» vēl. 

No sākotnēja vispārējā Briseles mulsuma un nevarības – par ko ņirgājās Krievijas politiķi (redzēsim, kā ārišķīgajiem «Itālijas glābējiem» pašiem ies!) un oficiozie mediji – atguvusies Eiropas Komisija risinās vīrusa problēmas tai ierasti efektīvā veidā – ar naudu. Mēs, baltieši, esam ES robežvalstis, tās «vitrīna» austrumu kaimiņiem. Turklāt – mūžīgā sāpe te izrādās priekšrocība – mūsu ir relatīvi maz.

Arī eirofondus esam jau iemācījušies bezkaunīgi neizšeptēt. Turklāt Ministru prezidents nav svešs cilvēks Briselē – rietumniecisks, prognozējams un bio­grāfijā tīrs. Kā tādam var atteikt? (Tāpēc arī šis «knīpstanga» tik droši nokāva paniku ar divu miljardu eiro solījumu.) Ja tiešām vajadzēs, EK atradīs mums papildu miljonus un pat miljardus. 

Negribas pieķērkt nelaimi, taču Baltkrievija – dažam hroniskajam mūsu «zaudētās suverenitātes» apraudātājam par šausmām – draud kļūt par piemēru tam, kas var notikt ar nelielu, nabadzīgu un pašas ziņā palikušu valsti. No Lukašenko vieglprātīgās attieksmes pret koronavīrusu kaimiņvalstīm nu jābaidās vairāk nekā no Astravjecas atomelektrostacijas. Ļoti gribas ticēt Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora Kaspara Rožkalna pirmdien LTV izteiktai prognozei, ka «optimistiskākajā gadījumā» jau vasarā varēsim atsākt ceļojumus pa Latviju. (Un neļaunosimies uz viņu, ja tā nepildīsies!) Tad ātri «sasildīsies» novados būtiski biznesi – viesmīlība, ēdināšana, amatniecība.  Turēsim par to īkšķus! Protams, kārtīgi nomazgātus. 

* No Vikipēdijas: Gripas paveids, kas trijos gados inficēja ~550 miljonus cilvēku (~30 procentus no pasaules iedzīvotājiem), no tiem 50-100 miljoni mira. Tikai pagājušā gadsimta beigās, pētot sasaldētus vīrusa paraugus, atklāja, ka tā ietekmē imūnsistēma darbojās pārlieku intensīvi, cilvēkam faktiski pašiznīcinoties. Latvijā spāņu gripa kulmināciju sasniedza 1918. gada novembrī-decembrī, dažos mēnešos Rīgā reģistrēja vairāk nekā 3000 saslimušo. No tās, cita starpā, mira rakstnieks Fricis Bārda un mākslinieks Jāzeps Grosvalds.