Nespļausim paši savā akā!

Nedzīvojam no pasaules fiziski izo­lētajā Ziemeļkorejā, mūsu katra viena pilsoniskais apzinīgums un perfekts vadlīniju izpildījums globalizācijas apstākļos noteikti atpaliek no Ķīnas, kā arī pagaidām vēl nav ne Covid-19 pandēmiju apturošas vakcīnas, ne arī PSRS VDK aparātam līdzīgas izpildošās struktūras, lai Latvijā realizētu ko līdzīgu pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā Maskavā dažu nedēļu laikā paveiktajam. Tad, ja var ticēt Krievijas televīzijā redzētajam un dzirdētajam, PSRS galvaspilsētā tika apturēta no Indijas kāda mākslinieka atvesta un caur savu mīļāko un likumīgo sievu tautās palaistā baku sērga, kas varen plašajā pēdējoreiz pirms tam bija manīta trīsdesmitajos gados... Absolūtā informācijas vakuuma apstākļos tolaik tikuši vakcinēti praktiski visi Maskavas iedzīvotāji, septiņi miljoni!

Ir cits gadsimts un cita valsts. Mazā un kompaktā Latvija, kura pandēmijas apstākļos turpina samērā normāli funkcionēt. Lai ko teiktu kāds tā arī nerealizējies (un varbūt labi, ka tā) mūsu valsts premjers ar augstāko juridisko izglītību savā atbalsta grupā Facebook, kur ikviens atkal parādījies viņa teksts – katrs labas esejas apmēros – liecina vien to, ka valdība visu dara pilnīgi ačgārni un vispār nepareizi jau pēc definīcijas, manuprāt, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš kopā ar saviem ministriem situāciju valstī kontrolē un nepavisam ne slikti. Neskatoties uz to, ka acīmredzamas nesaskaņas starp valdošo koalīciju veidojošajiem politiskajiem spēkiem Latvijas enerģētiskās politikas vadlīniju virzienos novedušas pie pēkšņas līdzšinējā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro neatbilstības valsts noslēpuma (viena vai tomēr vairāku?) zinātāja statusam, neskatoties uz iekšlietu ministra Sanda Ģirģena pavasarim atbilstošo aizraušanos ar kājbumbas spēlēšanu jau tādā līmenī, kas prasās pēc Latvijas Futbola federācijas prezidenta krēsla. Ne vairāk un ne mazāk. Neskatoties uz 13. Saeimas galvenā aktiera veikto – iespējams, paša negribēto – pārējo 99 valsts augstākā likumdevēja kolēģu un pat valdības vīru un sievu aplaišanu vismaz ar aizdomām par inficēšanos ar Covid-19.

Krišjāņa Kariņa vadītā valdība kopumā situāciju kontrolē atbilstoši savām iespējām. Tiek domāts gan par to, lai neļautu pārāk atdzist ekonomikai, gan par to, lai dažādu likstu piemeklēti valsts iedzīvotāji nepaliktu bez sociālā atbalsta, gan par to, lai tiktu finansiāli stimulēti šobrīd vitāli svarīgākie dienesti un to darbinieki. Lemšana par vienu vai otru risinājumu notiek gana operatīvi, netērējot laiku neauglīgām diskusijām. Savā ziņā taču šoreiz patiešām esam visi vienā laivā!

Pieļauju, ka Latvijā joprojām viss valstiski nepieciešamais notiek. Propagandas karu pret potenciālo agresoru ieskaitot. Nu, kā lai citādi izskaidro aizvadītās nedēļas nogalē Delfi vienu no karstākajām ziņām, kas atsaucās uz kādu itāļu avīzi, kura savukārt atsaucās uz vārdā nenosauktu informācijas avotu. Tā Latvijas iedzīvotājiem vitāli svarīgā vēsts bija par to, ka, redz, «Krievijas armijas palīdzība Itālijā ir bezjēdzīga». Ja par tādu laikā, kad Itālijā, ciniski apzīmējot, no vīrusa cilvēki mirst kā mušas, var nosaukt Krievijas mobilo brigāžu – mediķu, virusologu un epidemiologu – vēlmi palīdzēt ārstēt pacientus 65 pansionātos Itālijas ziemeļos, tad... Te varētu kaut ko teikt par dāvinātu zirgu, varbūt vēl kaut ko spēcīgāku, varbūt pat ārpus normatīvās leksikas. Bet stratēģiskā partnerība un attiecīgā politiskā orientācija taču pāri visam, arī Covid-19 radītajos ekstrēmajos apstākļos!

Nobeigumā atkal par kaut ko pozitīvu. Patiess prieks bija vērot, kā svētdienas valdības preses konferenci vadīja Liesmas kādreizējais žurnālists Sandris Sabājevs. Malacis, arī Rīgā nav pazudis! Kā zināms, premjeram padomnieks ekonomikas jautājumos vēl viens gados jauns valmierietis, taču jau ar Saeimas deputāta pieredzi, Jānis Upenieks. Arī viņu abu nopelns, ka nelielais Latvijas kuģītis pamatīgi Covid-19 sabangotajā ārpolitikas un iekšpolitikas okeānā šodien turas pareizajā kursā. Bez sīkām kļūdiņām te droši vien neiztikt, jo ar kaut ko tik nopietnu – vismaz šajā gadu tūkstotī – pasaule saskaras pirmo reizi. Militārā terminoloģijā, iespējams, patlaban notiekošo varētu apzīmēt kā izlūkošanu reizē ar kauju. Un, ja karā, tad ir, būs kā jau karā, kur viena no galvenajām lietām visos gadsimtos un laikos bijusi disciplīna. Mums katram atsevišķi un visiem kopā.