darba devēju attieksme
Kad latviešiem, kuri jau gadus un cits otro gadu desmitu strādā ārvalstīs, tika jautāts, kas viņus mudinātu atgriezties dzimtenē, tad biežākā atbilde bija ilgas pēc ģimenes, vecākiem draugiem, bet, kad tika prasīts, kas baida atgriežoties, bija minēta neziņa par darba iespējām, strauji sarūkošo atalgojumu un sliktajām attiecībām darba vidē. Bieži vien nevienam nevajadzīgu, graujošu un pazemojošu subordināciju. Attieksmes un savstarpējo – darba devēju, darba ņēmēju – attiecību jautājums nonāca degpunktā. Un šīs aptaujas ir veiktas gan pirms gadiem desmit, gan pašlaik.
Darba devēji saka, ka nevar atrast kārtīgus strādniekus, bet tie, kas meklē darbu, spriež, ka baidās. Baidās no netaisnības, no pazemošanas.
Rītdienas laikraksta numurā rakstīšu par kādu darba devēju Valkas novadā, kuru strādnieki slavē līdz zemei. Taču tieši šajā uzņēmumā radās iemesls šīm pārdomām. Kāda kundze, kas krietnos brieduma gados, teica: kā man gribētos, lai žurnālisti uzraksta, kas notiek ar cilvēkiem, kam garas stundas jāstrādā tirdzniecībā! Kāpēc cilvēki iedzīvojas veselības problēmās, tā sakot, uz nervu pamata? Kundze pat neuzsvēra, ka vajadzētu pētīt pārstrādāto un nesamaksāto stundu grafiku, bet tieši darba devēja, veikala vadītāja attieksmi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv