Niklāvs Strunke un Teodors Ūders
Šogad plaši tiek atzīmēta ekscentriskā un oriģinālā latviešu modernistu paaudzes mākslinieka Niklāva Strunkes 125 gadu jubileja. 11. jūlijā Latvijas Banka izlaida viņa radošajam mantojumam veltītu īpašas formas sudraba kolekcijas monētu. Monētas “Niklāvs Strunke” reversā atveidots viens no mākslinieka izcilākajiem darbiem – glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), kas ietverta Latvijas kultūras kanonā. Savukārt monētas aversā atveidots fragments no gleznas “Pašportrets ar lelli” (1921).
Latvijas kultūras kanonā iekļautā glezna, protams, nav vienīgais mākslinieka darbs. Niklāvs Strunke bija daudzpusīgs mākslinieks – gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, rakstīja esejas un rakstus par mākslu. Daudzi no mums ik dienu izmanto īso un skanīgo sveicienu ”čau”. Jādomā, ka savā ikdienā esam sastapušies gan ar kategorisku pretestību šim sveicienam, gan ar atbalstošu attieksmi. Itāliskā sveiciena “čau” (ciao) ieviešanu Rīgā 1920. gados laikabiedri piedēvē tieši Niklāvam Strunkem, kurš bieži vien dēvēts par slavenāko “latviešu itāli”.
Itālijas savaldzinātais pittore lettone dzimis 1894. gada 6. oktobrī Gostiņinā (Polijā) Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieka ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās viņš kādu laiku kopā ar brāli Jāni dzīvoja pie tēva, taču 1903. gadā abi tika nogādāti tēva dzimtajā Valmierā pie tēvamāsas Karlīnas.
1909. gadā viņš pabeidza brāļu Liepiņu proģimnāziju. Divstāvu skolas nama telpas bija šauras un pelēkas, griesti zemi, koka grīdas izmīdītas, logi mazi. Mācītājs Kārlis Kundziņš atmiņās uzsver, ka arī labierīcību ziņā skola atradusies bārenītes lomā. Arī tāpēc mācības skolā Niklāvu Strunki nevilināja, lai gan viņš bija apveltīts ar asu skatu un prātu. Niklāvs kopš bērnības bija īstens nemiera gars. Zēnam vislabāk patika nodoties dažādām delverībām. Jau agrā vecumā izpaudās viņa savdabīgais un nevaldāmais raksturs. Vēlēdamies pievērst sev uzmanību, zēns nekautrējās darīt pat visneiedomājamākās lietas. Viņu allaž saistījuši arī neparasti cilvēki, un viens no tādiem, kas Niklāva Strunkes dzīvē atstāja neizdzēšamas pēdas, bija mākslinieks un skolotājs Teodors Ūders, kuru viņš sastapa 11 gadu vecumā. Esejā par Teodoru Ūderu viņš raksta: 1905.gadā es pirmo reizi ieraudzīju savādu brīnumu — dzīvu un īstu mākslinieku. Tas atstāja uz mani tādu iespaidu, ka uz ilgiem laikiem kanonizēja reālo un abstrakto jēgu par mākslinieku. Atmiņā viņam labi palicis tas, kā Teodors Ūders izskatījās: Vēl tagad skaidri redzu šo dižo varena auguma vīru ar tumšu bārdu un iesārti gleznainu degunu virs tās, kupliem matiem un sāniski vērojošu, asu skatu. Zem tumšās bārdas plandījās liels pušķis — melnas lentas mezglojums; Valmierai neparastas bikses — samērā spilgtas un lielām rūtīm, padusē mākslinieka lielais kalenkora saulessargs un liela boze-spieķis rokā. Un kur tad vēl lielā melnā platmale! Šīs gleznainās parādības cilvēks ar visiem saviem atribūtiem man bija vislielākais pasaules brīnums.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv