Viendienītes dancināšana un dabas patiesības
Tūkstošiem klausītāju un skatītāju apmeklēti, izskanējuši «Dabas koncertzāles» šī gada koncerti (5. jūlijā Skrīveros un 20. jūlijā Līgatnē). Dabas, mūzikas, zinātnes, video, mākslas un dramaturģijas bezmaksas performancēs — vispirms zinātniskajās darbnīcās, pēc tam mūzikas, dziesmu, deju un gaismu izteiksmīgā stāstā iepazinām ņipro ūdens kukainīti viendienīti, kuras mūžs ir vien viena diena.
Sarunā ar «Liesmu» viens no «Dabas koncertzāles» galvenajiem veidotājiem mūziķis INGUS ULMANIS atklāja dažas galvenās varones izraudzīšanās un uzveduma tapšanas nianses.
Kam radās ideja šoreiz runāt, pārdomāt par tik savdabīgo dzīvo būtni?
«Ideja ir manējā un Andra Sējāna. Bija izjūta, ka pēc Latvijas simtgadei veltītajiem varenajiem pasākumiem un patētiskajām sajūtām ir jāpievieno klāt kāds gluži jauns, pat ļoti pretējs, īslaicīgs, bet ļoti dabisks varonis. Tāds it kā vairumam cilvēku pat neiepazīts, bet būtībā dabā visur esošs varonis mums jau pagājušajā gadā bija hloropasts, bez kura pasaulē nav zaļuma, pat nav skābekļa, cukura un nav dabas radītas enerģijas. Iepretī dabā visur, šķiet, mūžīgi sastopamajam zaļumam viendienītes tēma turpretī ir tāda, kas daudziem var likties pat kaut kas bezjēdzīgs. Viendienītes apēd zivis, apēd putni. Šīs dzīvībiņas faktiski piedzimst tikai tāpēc, lai tiktu apēstas. Un visi viendienītēm apkārt esošie, klāt tiekošie viņas apēd godam, gandrīz vai neko neatstājot pāri. Bet tomēr stāsts par viendienītēm ir stāsts par katras dzīvās būtnes dzīvesgājuma nozīmību, vajadzību pasaulei, lai cik īss nebūtu tās mūžs. Viendienītes mūžs ir tikai viena diena cilvēka salīdzinoši garajā mūžā. Tieši ar šo īso dzīves laiku, ko var pielīdzināt pat mirklim, vēlējāmies pievērst klausītāju uzmanību īslaicīguma tālejošām sekām un atbildīgumam – mūžības atkarībai no mirkļa».
Cik nopietni viendienīti bijāt iepazinuši, kad prasījāt padomus šos kukainīšus visvairāk pētījušajam zinātniekam Arkādijam Popelam?
«Kad pēc mums pieejamās informācijas apkopošanas, prātā un domu virzībā bija dziļi iegūlies tieši vārds «viendienīte». Pēc tam jau bija interesanti pētīt, zinātniekam prasīt, kā tas ir – nodzīvot tikai vienu vienīgu dienu. Tad vēl Andris Sējāns izteica gandrīz vai sakrālu frāzi, kas mums abiem iepatikās uzreiz: «Jānospēlē koncerts, kurš ir mūža garumā». Tātad jābūt koncertam, kas ir vesels mūžs. Bija jau ideja, mēs pat ilgi pie tās turējāmies, vvendienītei veltīto koncertu spēlēt veselu dienu — tātad visa viņas mūža garumā. Bet tad izvērtējām, ka tik garu tomēr nevarēsim pavilkt. Taču tik un tā šis koncerts salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu uzvedumiem bija daudz, daudz garāks.»
INGUS ULMANIS. Pārdomu brīdī. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv