Iespējamā misija bija loģisks turpinājums
INESE VILCIŅA ir augusi Amatas novadā, dzīvojusi Rīgā, bet nu jau gandrīz gadu viņas mājas ir Valmierā. Ineses mamma, vecmāmiņa un vectētiņš bija skolotāji, bet viņa pati šīs profesijas izvēli nav apsvērusi: ieguva bakalaura grādu kultūras socioloģijā un menedžmentā Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvē viss sakārtojas — Inese sāka strādāt ar bērniem kā auklīte, bet pirms diviem gadiem noslēgusi dalību izglītības programmā Iespējamā misija un tagad strādā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.
Kāpēc izvēlējāties piedalīties Iespējamajā misijā?
Iespējamā misija man bija ļoti loģisks turpinājums, jo es biju pastrādājusi citā jomā — par projektu vadītāju un asistenti uzņēmumā, tad sapratu, ka mani tomēr interesē kas cits. Es kādu laiku auklēju bērnus, tad devos uz Kanādu, kur bija iespēja strādāt ar bērniem bērnudārzā un zīdaiņu nodaļā. Mani tas ļoti ieinteresēja. Kad atgriezos Latvijā, sāku strādāt pirmsskolā apzināti un studēt Montesori pedagoģiju.
Es sapratu, ka man ir iegūts bakalaura grāds, ir zināšanas un pieredze, un es tās varētu nodot tālāk. Dalība Iespējamajā misijā bija loģisks turpinājums tam, ko es jau biju darījusi.
Savā Iespējamās misijas pieteikumā minat, ka jums bija radušies stereotipi/aizspriedumi par izglītības sistēmu kopumā, bet galu galā nonākat pedagoģijā.
Ja es esmu godīga pret sevi, jāatzīst, ka viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc es esmu skolā, ir tas, ka man ir dažāda skolas pieredze, arī negatīva. Es izglītības sistēmā iesaistījos, lai dotu iespēju citiem piedzīvot praktiskāku pieredzi tieši no mācīšanās viedokļa un kaut ko izmainītu tajā, kas man varbūt pašai traucēja izdarīt maksimumu. Es nezinu, kāpēc citi cilvēki izvēlas strādāt par skolotājiem, bet man tā ir misijas apziņa.
Bieži jaunieši saka: kam man tā matemātika! Viņi neredz sasaisti ar dzīvi.
Ir tēmas, kurām varbūt nav tik tiešas sasaistes, tā var būt, taču varbūt process, kādā es tev to mācu, ir kaut kādā veidā saistīts ar dzīvi. Varbūt es šo sarežģīto tēmu mācu tev caur sadarbību, tu iemācies kaut ko papildus par komunikāciju, par pāru darba prasmēm, vai varbūt es tev piedāvāju stratēģiju, kā domāt par kaut kādu problemātisku jautājumu vai situāciju. Vārdu sakot, to var risināt, domājot par procesu, kā notiek pati mācīšanās.
PĒC GANDRĪZ 10 GADIEM RĪGĀ Inese Vilciņa vēlējās strādāt mazākā pilsētā, un tas viņu atveda uz Valmieru. Foto no privātā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv