Trauksmainās maija dienas
Pirmā pasaules kara noslēgums Eiropā Latvijai nenozīmēja karadarbības beigas. Jau 1918. gada 22. novembrī, četras dienas pēc Latvijas Republikas izveidošanas – tās robežu šķērsoja Krievijas Sarkanā armija. Vēl pēc mēneša, 22. decembrī, padomju valdības karaspēka daļas ienāca Valmierā. Sākās pusgadu ilgs revolucionāro pārkārtojumu un politisko aktivitāšu piesātināts dramatisku pārmaiņu laiks. Turīgākie valmierieši bažījās par savu un tuvinieku drošību: par mantas konfiskāciju darbaļaužu vajadzībām jau bija parūpējušies vietējās Izpildu komitejas centīgie darbinieki, bet ne mazāk dedzīgi strādāja arī kara tribunāls, kurš pilsoņu lietas par kontrrevolucionāru darbību vai piederību pie baltgvardiem skatīja līdz pat 25. maijam. Par vienu no pēdējiem lielinieku terora upuriem kļuva Pauku māju saimnieka Zaķa vecākais dēls. Kauguru muižas nomniekam Jānim Zaķim (1861-1919) nāves sodu izpildīja tikai dienu pirms Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem, jo...esot simpatizējis Ulmaņa Pagaidu valdībai.
Atmiņas par 1919. gadu
Cik smagi tolaik bijuši dzīves apstākļi, atspoguļots nezināma autora N.P. publikācijā par komunistu laikiem Valmierā mēnešrakstā „Burtnieks” (1929.-5.): „Rīgā bija bads. Fabrikas nestrādāja. Visa tirdzniecība aprima. Pārtikas veikali tukši. Strādnieki klejoja pa ielām bez darba. Lai glābtos no bada nāves, daudzi iestājās brīvprātīgi Sarkanajā armijā. Tur varēja dabūt auzu sēnalu maizi un zirga gaļu. Vēl grūtāk klājās vidusšķirai un inteliģencei. Tie nevarēja un nespēja palikt par sarkano varas vīru darbiniekiem. Iestādēs pieņēma ar dažādu arodbiedrību un komisāru rekomendācijām. Biržā, reģistrējot bezdarbniekus, prasīja, pie kādas politiskās partijas katrs pieder. Daudz bija bezpartejisko, jo neviens negribēja atzīties, ka viņš ir nacionāli domājošs pilsonis. Kādā dienā lielinieku „Cīņā” parādījās sludinājums, ka vajadzīgi inteliģenti strādnieki iestādēs. Pieteikšanās vieta bija izveidota „Pēterburgas” viesnīcā. Tā izrādījās veikli izmesta makšķere, uz kuras daudzi uzķērās un vēlāk stipri nožēloja. Tā nu mūs, vairāk par simtu, kuri bija atsaukušies darba sludinājumam, sadzina kopā kādā lielākā telpā viesnīcā un atņēma pases. Tad paziņoja, ka visi esot tagad ieskaitīti sarkanajā armijā.... Mums papletās mutes, bet neviens nedrīkstēja ne vārda bilst. Nelaida pat mājās atsveicināties no sievām un bērniem, preču stacijā ar ešelonu, kā jērus sablīvējot, aizveda uz Valmieru. Starp mums bija jaunekļi no 18 gadiem, pusmūža vīri, kam lielas ģimenes palika mājās, un pat tādi, kam pāri 50. Atmosfēra vagonos bija vairāk nekā smacējoša. Dažs klusībā noslaucīja asaru, domādams par saviem tuviniekiem, kam tagad varbūt uz visiem laikiem atņemts apgādnieks. Mūs turēja stingrā apsardzībā un paziņoja, ka lai par bēgšanu neviens nedomājot, ja nevēloties nostāties „pie sienas”. Mēs bijām iedalīti kādā satiksmes rotā. Citus apmācīja par telefonistiem, citus ieskaitīja kancelejā par rakstvežiem un kurjeriem. Pēdējiem bija jāpārvadā svarīgi dokumenti no vienas karaspēka daļas uz otru.
RĪGAS IELAS SĀKUMS. Redzams sašautais Sv. Sīmaņa baznīcas tornis 1919. g. 26. maijā. Foto no muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv