Eiroparlaments: sājš pagaidu kopsavilkums

Esam «veiksmīgi» nomocījuši kārtējo politiskās cīņas imitāciju. Partiju uzrādītās kampaņu izmaksas* droši vien rada ņirgas preču un pakalpojumu reklamētājos – viņi pircēju motivēšanai un reālu rezultātu sasniegšanai iegulda daudz lielākas summas.

Tas, ka iepriekš nobalsojušo cilvēku skaits trešdien un ceturtdien pārsniedza attiecīgos 2014. gada vēlēšanu rādītājus, šķiet tikai paša apzinīgā pilsoņu mazākuma nopelns. Baidos, ka joprojām ir spēkā Nila Ušakova pavisam pesimistiskā prognoze – kopumā līdz iecirkņiem aiziešot vien apmēram piektdaļa balsstiesīgo.

Partijas, dzīvojot zem KNAB lupas, bažīgi taupa naudu un uzrunā vēlētājus ar «pusviru muti». Tāpēc Eiropas Parlamenta deputātu izvēle un jebkāda nacionālā diskusija par ES nākotni degradējas līdz kārtējam «slaucēju skaistumkonkursam»: kurš kandidāts/-e pārliecinošāk mums iestāstīs, ka tieši viņš/-a spēs vairāk izpumpēt no Briseles tesmeņa... Arī tādas ir sekas cēlajai politikas atbrīvošanai no naudas varas.

Tomēr šajā blāvajā «cīņā» ir vismaz viena laba vēsts – pagaidām neviena nopietni ņemama Latvijas partija nav devusies igauņu radikālkonservatīvās EKRE pēdās. Esam iztikuši bez skaļi izkliegta rasisma, bez naida un tumsonības sludināšanas. Izrādās, ka pārmērīgai latvju politiķu bijībai pret ASV vēstniecību ir sava gaišā puse. (Taču kas zina, ko dažs kandidāts vai aģitators vēlētājiem sastāstīja nomaļākos novados?) Diemžēl ir jārēķinās, ka ziemeļu kaimiņu nelāgajam piemēram drīz atradīsies sekotāji – pārāk kārdinošs ir EKRE veiksmes stāsts (19 mandāti no 101) nesenajās vēlēšanās.

Demokrātijas uzskatāmais apliecinājums, tās «lakmusa papīriņš» – sīkpartijas, joprojām ir redzami pārstāvētas pretendentu vidū. Toties tiešām dzīvotspējīgu politisko projektu un spēku ir jūtami vairāk: desmit pret sešām. Lielāko tiesu «kabatas partijas» turas pie dzīvības tāpēc, ka vadoņi – Inguna Sudraba, Jānis Dinevičs, Juris Žuravļovs, bijušais zīgeristietis Andris Rubins – atsakās saprast: viņu Saeimā (vai Rīgas domē) pavadītie gadi bija patīkams pārpratums, kas neatkārtosies.

Šo veidojumu vidū vienīgais oriģinalitātes uzplaiksnījums bija «Centra partijas» lēmums pieteikt sarakstā Valdemāru Herdtu «no Jaunjelgavas». Viņš ir VFR parlamenta deputāts no krasi labējās – «Merkeles viesiem» naidīgās – partijas «Alternatīva Vācijai». Dzimis Kazahstānas vāciešu ģimenē, viņš līdz izceļošanai 1993. gadā tur bijis kolhoza priekšsēdētājs. Domājams, ka 2024. gada vēlēšanās citu valstu «viesspēlētāji» mūsu partiju listēs nebūs retums.

* Kā nedēļas sākumā ziņoja KNAB, vēlēšanu aģitācijai Latvijas partijas deklarēja kopumā 717587 eiro lielus tēriņus. No tiem lielāko tiesu veidoja partiju «Saskaņa» (187024 €) un «Attīstībai/Par» (149007 €) izdevumi, taču pēdējā laikā visstraujāk auga «Jaunās Vienotības» (95591 €) kampaņas izmaksas.

Latvijas Krievu savienība deklarēja 99874 € saistības. Nacionālajai apvienībai tās bija 52534 €, partijai «Progresīvie» – 42621 €, Zaļo un zemnieku savienībai – 42901 €, Jaunajai konservatīvajai partijai – 25665 €, Latvijas Reģionu apvienībai – 16034 €, «KPV LV» – 2008 €, bet partijai «Latviešu nacionālisti» – 4328 €. Pārējās piecas partijas neesot iztērējušas ne centa.