Prātiņ, nāc mājās!

- 16.Maijs, 2019
Viedokļi
Laikrakstā

Tikko nosvinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu – šos neaizmirstamos laimes brīžus, šo brīnumu, kas toreiz 1990. gadā pārklāja mūsu zemīti un latviešos radīja cerības uz Brīvību pēc drausmīgajiem Krievijas okupācijas un turpmākajiem 50 kolonizācijas gadiem. Tieši šie – kolonizācijas gadi iznīcināja visu, kas bija sasniegts un dārgs latviešiem.

Piedod, Liesmas lasītāj, jo ne reizi vien savos īsajos komentāros pieminu savu grāmatu Latvijas Dzīvības Stratēģija. To daru arī šoreiz, jo tur redzams pamatojums notiekošajam arī šodienā. Arī par šiem 9. maija svinētājiem. Citēju: «Prezidenti, valdības, ministrijas, partijas realizēja integrāciju, vēloties panākt pozitīvu rezultātu, kura gaitā migranti kļūtu par valstij lojāliem sabiedrības locekļiem. Tā taču noticis un notiek daudzās pasaules valstīs. Pielietojot šo metodi, Latvijā nekas labs nevarēja sanākt. To varēja un vajadzēja paredzēt. Te ir pavisam citi, atšķirīgi apstākļi. Te bija 50 gadus ilga kolonizācija. Te bija saradušies cilvēki citu motīvu vadīti, citādi noskaņoti un, galvenais, milzīgā skaitā. Tiem jebkāds integrācijas veids bija nepieņemams. Tie bija padomju cilvēki, balstījās uz privilēģijām Latvijā un gribēja un grib dzīvot pēc padomju likumiem. Pielāgošanās neatkarīgās Latvijas likumiem un tikumiem tiem bija un paliek nepieņemama. Viņos taču eksistēja iekarotāju sindroms, un tas bija noteicošais. Viņi te gribēja izveidot savu republiku. Protams, krievisku.»

Lūk, tieši šie cilvēki – Latvijas kolonizācijas īstenotāji un viņu pēcteči, ik dienas barojoties ar agresīvās Krievijas propagandu, 9. maijā pārpludina Rīgu, un mēs, latvieši, vairs nejūtamies savā, atgūtajā neatkarīgajā valstī, bet spiesti aizvien paciest viņu ālēšanos un draudus valsts varai. Tieši to der mums ielāgot. Īpaši šajās dienās, kad pēc sajūsmas apdvestā 4. maija svētkiem tikko piedzīvojām minēto kolonizatoru – promaskavisko spēku orģijas, īpaši Rīgā. Šie cilvēki rādīja to, kā viņi saprot Latvijas neatkarību.

Mani īpaši apbēdina, ka pat bijusī tautfrontiete, publiciste, visai lojāla un latviešiem draudzīga krieviete Marina Kosteņecka intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei saka: «...latvieši nespēj pieņemt to, ka 9. maijā krievi nāk un godina savus kritušos, un uzskata, ka tie visi ir tikai okupanti»... Žēl, ka pat šī krievu sieviete paliek vecajos padomju valgos, nespēj no tiem pilnībā atbrīvoties. Nē un vēlreiz nē – mēs neiebilstu, pat atbalstītu un paši noliktu ziedus arī šiem karā kritušajiem. Diemžēl (redzējāt taču televīzijā!) te nesanāk, lai godinātu kritušos. Te tiek demonstrēta nepakļaušanās. Te ir tas pats, ko nesen Latvijas krievu savienība, kas ir vēl pretvalstiskāk noskaņota nekā Saskaņa, Ždanokas vadībā, soļoja pa Rīgas ielām un pieprasīja skolas krievu valodā. Ja kaut kas tāds notiktu citur pasaulē, Eiropā, tad cilvēki domātu, ka tie ir kaut kādi vājprātīgie vai huligāni. Tās tad arī ir šīs 50 gadu kolonizācijas sekas. Diemžēl nepārvarētas. Šo tēmu valsts vara baidās pat pieminēt. Esmu gandarīts, ka Latvijā vēl ir žurnālisti, kuri par to runā atklāti, patiesību nepiepulējot. Runājot par 4. maiju, daudz patiesu vārdu saka Elita Veidemane. Īpaši par mūsu mīkstmiesīgajiem valsts vadītājiem, kuri 1994. gadā ar Krieviju parakstīja kaunpilno, paverdzinošo līgumu par Krievijas armijas izvešanu, jo īstenībā Krievijas armijas virsniecības lielākā daļa palika Latvijā. Elita Veidemane raksta: «Latvijas vadītāji vientiesīgi pakļāvās šai Krievijas prasībai, un šis lēmums mūsu valstij iedeva naidīgu spēku kritisko masu, kas visus šos gadus turpināja strādāt pret Latviju, inficējot ar savu ienaidu tās krievvalodīgo paaudzes, kuras nāca pēc še palikušajiem militāristiem. Kremlis ļoti labi bija visu izrēķinājis.»

Teikšu atklāti – tas, kas 9. maijā notika Rīgā un jo īpaši Daugavpilī, ir izteikts drauds Latvijas neatkarībai. Tā bija apslēpta spēka demonstrācija, sava veida brīdinājums, ka no šiem cilvēkiem varam gaidīt daudz lielākas nepatikšanas.

Tieši palikušie virsnieki ir 9. maija demonstrācijas kodols. Šie militāristi sen bija jāaizvāc no Latvijas. Un te, minētajā rakstā, Elita Veidemane pieliek punktu, rakstot: «Nav neviena valstsvīra, kurš skaidri un cieši iestātos par latvisku Latviju.»

Ar to viss arī sācies, noticis un turpinās joprojām. Pieminot vārdus latviska Latvija, mūsu valstsvīri saraujas, it kā saņēmuši pātagas cirtienu. Lūk, cik drausmīgas, atbaidošas, ilglaicīgas ir kolonizācijas sekas. Bet Saeimā jau, paklausot Vējoņa iegribai, balso par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem. Prātiņ, nāc mājās!


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru