Valmierā vienmēr viss ir kārtībā. Vai tā?
Valmierā ir viena speciālās izglītības iestāde, un izklausās, ka ar to pietiek, lai par visiem bērniem, kam ir mazāki vai lielāki intelektuālās attīstības traucējumi, arī smagāki uzvedības traucējumi, kuru iemesls ir konkrētas diagnozes, ir padomāts. Vietu, kur mācīties bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, pašvaldība nodrošina, un vispārējās izglītības iestādēm nav jāiespringst, ka skolas vidē, kur ik gadu mācības sāk pussimt un vairāk veselo pirmklasnieku, būtu resursi jāatrod kādam, kurš prasītu vairāk rūpju, uzmanības, individuālas pieejas, jo pašvaldība atteikumu jau attaisnojusi: «bērnam ar speciālām vajadzībām vispārizglītojošā izglītības iestādē ir nepieciešami ārkārtīgi lieli resursi atbalsta vides un personāla nodrošināšanā».
Sanāk, ka Valmierā bērnu, pusaudžu un jauniešu integrāciju sekmē speciālā mācību iestāde, kas godprātīgi bērnus vadā gan uz muzeju, gan bibliotēku, gan ārpusstundu nodarbībām, ekskursijās, veselajai sabiedrībai vēstot, cik mēs dažādi varam un mēdzam būt. Šo integrāciju uz savas ādas iznes ģimenes, sabiedrībai taisnojoties un skaidrojot, ka «šādu bērnu kļūst vairāk, ka šādi bērni dzimst labās ģimenēs, ka viņi dzīvos starp jūsu bērniem gadu gadiem, visu mūžu».
Deinstitucionalizācijas process jau izgaismojis sabiedrības bažas. Ko saka pašvaldībās? Ka jāizglīto līdzcilvēki. Tiek paustas bažas, ka vietējais bieds būs nami un dzīvokļi, kuros izmitinās cilvēkus ar dažādiem traucējumiem, kas gadu gadiem dzīvojuši sociālās aprūpes centros.
Mums būtu jādomā par iekļaušanu kopš bērnības, kad tik dažādi bērni satiekas bērnudārzos, sākumskolā, pamatskolā. Mums sekmīgo un veiksmīgo jauniešu daļai vajadzētu radīt sapratni par to, ka tad, kad viņi veidos savu karjeru, uzņēmumu, tavs īpašais draugs var kļūt par labu, izpalīdzīgu, atbildīgu darbinieku.
Valmieras izglītības dzīves norišu stratēģiskie plānotāji uz integrāciju tā neraugās. Arī speciālās izglītības pēctecība ir nodrošināta no pirmsskolas uz pamatskolu, bet ko turpmāk darīt tām ģimenēm, kuru atvases ar garīgās attīstības traucējumiem 2012. gadā sāka skolas gaitas Valmieras Gaujas krasta vidusskolā? Ir speciālās skolas, kuras piedāvā profesionālo izglītību, mācību programmas, lai pusaudži varētu izmācīties par palīgstrādniekiem, rastu vietu, kas arī nav viegli, darba tirgū. Vai Valmieras speciālās skolas iespējamā sadarbība ar Valmieras tehnikumu palikusi vien ieceres līmenī? Vai šo ieceri pašvaldība sekmēs? Tāpat ir dzirdēts, ka augstas prasības pret speciālo skolu nozīmē arī to, ka garīgi atpalikušos bērnus dala vēl A, B un C līmenī, lai skolas vidē tieši varošākie nepiedzīvo regresu. Pašvaldības sagatavotajā informācijā nebija ne vārda par šādām attīstības tendencēm, jo skaidrs, ka tam atkal vajadzētu papildu resursus.
Februārī «Liesmā», rakstot komentāru, norādīju, ka vairāku Vidzemes pilsētu vispārizglītojošās skolās ir rasta iespēja atbalstīt ģimenes, kurās aug bērni ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Skolas ir akreditējušas 57, 58, 59 izglītības programmas, un vispārizglītojošās skolās mācās bērni, kam ir dažādi attīstības un veselības traucējumi. Tas – spītējot tam, ka kaut kur rokas stiepiena attālumā ir arī speciālās izglītības iestādes.
Valmieras vispārizglītojošajās skolās iekļaušanas stūrakmens – speciālā pamatizglītības programma izglītojamajiem ar mācīšanās traucējumiem. Vai Valmierā izdarīts viss, lai teiktu, ka pa desmit gadiem uzkāpts teju vai iekļaujošo iespēju Everestā? Nē, jo tādu pašu everestu sasniegušas teju visas novadu pamatskolas, vidusskolas ne tikai laukos, bet arī kaimiņpilsētās. Valmieras bērni mācās arī Kauguru, Brenguļu, Rubenes, Kocēnu skolā, kur akreditēta minētā programma. Valmiera nav paveikusi neko ārkārtēju.
Ceļš, ko gājusi Valmiera, ir gana klasisks, ja vērtē lielo jeb republikānisko pilsētu pieeju iekļaujošās izglītības jautājumu kārtošanā. Arī Jelgavā, Rēzeknē, Jūrmalā, Daugavpilī, Liepājā ir rīkojušies līdzīgi, pilsētas vidū saglabājot speciālās skolas, zem viena juridiska nosaukuma liekot arī pirmsskolas izglītības iestādes un attīstības centrus. Tāpat kā Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola tika pie skanīga nosaukuma, tāpat Liepājas internātskola, kas pirms teju gadsimta celta defektīviem bērniem (terminoloģijā mēs tomēr esam kļuvuši saudzīgāki), ieguvusi Liepājas Līvupes pamatskolas – attīstības centra nosaukumu.
Vēsturiski citādu iekļaujošo iespēju ceļu ir gājusi Ventspils. Tur novadā palicis pa internātskolai, kur mācoties bērni ar nopietniem funkcionāliem un garīgās veselības traucējumiem, bet citādi jau daudzus gadus Ventspils 2. pamatskolā blakus pārsimt bērniem, kas mācās vispārizglītojošajā plūsmā, zinības apgūst un integrējas arī īpašie bērni.
Ir Latvijā labi piemēri, pēc kuriem mūsu pilsētas vispārizglītojošās mācību iestādes pilnīgi droši var tiekties. Valmieriešu ģimenes, kuras cīnās par savu bērnu izaugsmi, būs pateicīgas, ar Valmieru tad no sirds leposies.
Bet pašlaik man lepnums par Ēveles, Rencēnu, Mazsalacas skolu, kur var mācīties bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, un vislielākā cieņa Valmieras 2. vidusskolai, kura sniedz atbalstu gan bērniem, kam ir mācīšanās traucējumi, gan sākumskolas un pamatskolas klasēs mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Skolā ir akreditēta speciālā pamatizglītības mazākumtautību programma izglītojamajiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Lepnie valmierieši, latvieši šo skolu Raiņa ielā joprojām mīl saukt par krievu skolu. Nu, ko, mīļie, viņi sadevās rokās, lai pasaule kļūtu cieņpilnāka, tolerantāka un labāka.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv