Pleca sajūta, gribot darīt
Daudzkārt ir rakstīts par to, ka vienalga kuru valsts sistēmu analizēt, tajā būs trūkumi. Ja persona vai ģimene ar to saskaras personīgi, tad no maisa laukā lien ne vien adatas, bet kārtīgi īleni. Nereti cilvēki atzinuši, ka pašmācības ceļā jākļūst par juristiem, likumus studējot, lai zinātu gan pienākumus, gan tiesības, gan iespējas. Cik nav stāstu par to, kā cilvēki cīnās, lai atgūtu veselību, kā savu bērnu tiesības aizstāv invalīdu vecāki, lai izprastu, kāds atbalsts varētu pienākties, ja jāaudzina bērns, kurš nekad nepieaugs. Bija gadu desmiti, kad ļoti maz sevi varēja aizstāvēt bāreņi, jo viņi bija sistēmas ķīlnieki. Bija vajadzīgi bērni, lai Latvijā varētu uzturēt ilglaicīgās sociālās aprūpes sistēmu.
Ja, vērtējot pēdējo piecgadi, varētu teikt, ka ir kāda sistēma, kas mainās, tad tā ir tieši iepriekšminētā. Ja runājam par informācijas pieejamību, kā sabiedrība var palīdzēt bērniem, kas paliek bez vecāku gādības, tad Labklājības ministrijas mājaslapā beidzot ir atrodama vienuviet apkopota informācija par to, kāds ceļš ejams, lai, ja vien ir tāda vēlēšanās, sabiedrība, ģimene var sniegt atbalstu – īslaicīgāku vai ilglaicīgu – bērnam, kuram ģimenes atbalsta nekad nav bijis vai tas pazaudēts.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv