Kad ota pati pa rokām spēlējas

Izrādās, ka dzīvojat Rūjienā, Kastaņu ielā, kurā pavasaros, kā redzams vienā no jūsu gleznām, tik tiešām daudz un krāšņi zied kastaņu sveces. Kāds ir šīs ielas stāsts?

Atnākot dzīvot jaunuzceltajās Līvānu mājās, tā bija Stacijas iela. Tur auga viena kastaņa. Visi kaimiņi kopā izdomājām, ka stādīsim kastaņas visas ielas garumā, un tā tikām pie savas Kastaņu ielas. Ļoti patīk, kad pavasarī visas ielas garumā kastaņas zied tik krāšņi. Man sava likās visskaistākā, tāpēc arī uzzīmēju. Šoruden toties tai bija ļoti daudz kastaņu, visa zeme – brūna.

Kāda ir līdzšinējā darba pieredze?

Pieredze ir veidojusies pakāpeniski, strādājot gan par pārtikas tehnoloģi, fotogrāfi «Norelfoto», par skolotāju Rūjas pamatskolā, gan arī par kultūras pasākumu organizatori Valsts sociālās aprūpes centra «Vidzeme» filiālē «Rūja». Katra profesija, papildinot iepriekšējās, dod arvien lielāku pieredzi nākamajā darbā.

Kad sapratāt, ka savas izjūtas, domas un pārdomas spējat izteikt arī krāsās, un kur apguvāt gleznošanas pamatzināšanas?

Gleznoju tikai dažus gadus, bet visu kaut ko radoši izdomāt, noformēt man vienmēr ir paticis. 2015. gada novembrī aizgāju uz Rūjienas mākslas skolu mācīties gleznošanas pamatus pieaugušo grupā. Bija ļoti liela vēlēšanās paņemt rokā otu. Jānis un Antra Galzoni iemācīja uz visu skatīties citādi, saskatīt to, ko iepriekš neredzēju. Mācījos, un man sanāca. Uz pirmajiem darbiem tagad skatoties, nu gan redzu, ko zīmētu citādāk. Jau ir cita pieredze. Caur krāsām izjūtu dabu, ko uzzīmēju. Patīk ziedi un dzīvais visapkārt. Vienmēr uzklausu kritiku un kolēģu ieteikumus. Vislielākais kritiķis ir mans Indulis, prot vienmēr ieteikt to, ko pati neredzu.

PIE MOLBERTA. Ģimenē ir trīs bērni: Inga, Līga, Gatis un pieci mazbērni. Mārīte pašlaik glezno meitas Līgas kāzu pušķi. Ārijas Romanovskas foto