Pa rozēm nekaisītu ceļu
Vairāk nekā 25 gadus, nostrādājot uzņēmējdarbībā, radot un vadot pats savu mazumtirdzniecības veikalu tīklu un to apkalpojošo loģistikas centru, valmierietis AGRIS BERGS reģionā atvēris 13 veikalus un kā darba devējs izveidojis vairāk nekā 180 darba vietas. Par uzņēmīgo un pret padotajiem prasīgo valmierieti pašlaik vietējā sabiedrībā dzirdams, ka viņš ir pārdevis visas sava uzņēmuma daļas un izstājies no tirdzniecības biznesa, nododot savus veikalus citam saimniekam. Mūsuprāt, šī ziņa ir vērta, lai Agris būtu šā “Valmierieša” Viesis.
Kopš strādāju “Liesmā” un rakstu arī par tirdzniecību, intervijas gatavojot, esmu iepazinusi daudz interesantu personību, arī Agri, kuram vienmēr par kādu problēmu ir savs viedoklis un kurš visos laikos teicis un saka to, ko domā.
TOP. Kad Agrim vaicājām, kur viņu bildēsim šim vāka foto, atbilde bija: “Nu taču pie kāda no maniem veikaliem! Man pašam, tāpat kā daudziem pircējiem, tuvs bija veikals Miera ielā.” Ārijas Romanovskas foto
Patinot atmiņu kamolu atpakaļ, liekas, ka mūsu pirmā tikšanās notika vēl padomju laikā, kad gados jaunais Agris valmieriešiem gatavoja un tirgoja tikko modē nākušo, tā saukto mīksto saldējumu “Pingvīns”. Agri, šo interviju ar to tad arī sāksim! Vai “Pingvīns” bija tavs pirmais izmēģinājums uzņēmējdarbībā?
Nē. Kad Valmieras 4. vidusskolā pabeidzu astoto klasi, mācības turpināju toreizējā 23. profesionāli tehniskajā arodvidusskolā Naukšēnos, jo bija vēlme kļūt par vieglo automašīnu remontatslēdznieku. Tieši tas man tolaik visvairāk patika! Nekad neapnika darboties ar dzelžiem un motoriem. Pirmā darba vieta – autoserviss Cēsīs! Daudzu gadu garumā diezgan prāvs valmieriešu pulciņš dienu dienā braucām uz Cēsīm, bet tad Valmierā, Lodes ielā, tika uzcelts jauns VAZ autoserviss, kas deva iespēju strādāt šeit pat Valmierā. Paralēli šim darbam uzcēlu pats savu garāžu un tajā, pārsvarā no darba brīvajā laikā, krāmēju žiguļu motorus. Tas prasīja lielu atbildību, perfektu tīrību visām detaļām, nu gandrīz tāpat kā ķirurgam, jo dzinējs jau tomēr ir mašīnas dvēsele. Tas bija ļoti darbīgs laiks. Uzradās pirmie kooperatīvi, pirmie privātie uzņēmumi. Klausos: viens mans čoms jau pasācis šito, cits atkal ko citu, bet es... joprojām pa garāžu.
Kaut kas manī kņudēja, sak, vai es sliktāks par citiem. Tad nu no dzelžiem ielecu pārtikā! “Pingvīns” un tā gatavošanas tehnoloģija frīzerī Latvijā bija kaut kas jauns. Rīgā šim gardumam bija liela piekrišana, cerēju, ka būs arī Valmierā. Bija ar’! Dažkārt rinda izveidojās tik gara, ka frīzeris nespēja saldo kūlumu pienācīgi atvēsināt, tādēļ dažkārt saldējuma kaudzītes spicīte nodevīgi noslīdēja.
Kāda bija pirmā pieredze un mācība?
Kad gatavoju “Pingvīnu”, sākās cita atbildība, jo manu darbu sāka kontrolēt Pārtikas un veterinārais dienests (vecais nosaukums SES). Sākotnēji par to pukojos, bet drīz vien sapratu, ka pārtikas ražošanā un tirdzniecībā ir savas striktas prasības, ka tajā ir jābūt perfektai kārtībai un atbildībai. Ar autoservisu bija tieši tas pats! Tas mani ļoti disciplinēja, šī attieksme nākusi man līdzi līdz pat šodienai.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv