Valmierieši savai pilsētai. II

LIECĪBA VĒSTUREI. Jaunā tirgus nama pamatakmens un kapsulas ielikšana 1937. gada 13. augustā. Priekšplānā  Valmieras pilsētas galva Jānis Ruģēns. Pirmais labajā pusē stāv Valmieras pilsētas valdes loceklis J. Lodziņš, aiz viņa sekretārs A. Tamisārs. Foto no Valmieras muzeja krājuma

Abas ēkas Gaujas krastā aplūkojamas joprojām, un kopš 2013. gada nogales pēc rekonstrukcijas kādreizējā pirts ēkā izvietojusies bērnu mūzikas skola. 1926. gadā pilsētas valdes vajadzībām piemēroja kādreizējo Dr. G. Apiņa namu Rīgas ielā. Netālu uzcēla Pien­saimnieku biedrības namu, kuru iesvētīja 1929. gadā, bet viņpus pilsētas parkam — Kurlmēmo skolas jauno divstāvu ēku Dzirnavu ielā. Līdz tam skolniekiem un pedagogiem nācās noturēt mācības vecajā skolas namā, kurš bija celts vēl pirmā direktora Vīlipa Švēdes laikā. Trīsdesmito gadu sākumā valmierieši labprāt sāka izmantot bankas (1932.) un pasta (1929.-1930.) piedāvātos pakalpojumus. Lai atrisinātu samilzušos sociālās aprūpes jautājumus, pārbūvēja kazarmas Jāņparkā. Gada laikā tās pārtapa par veco ļaužu mītni. Nespējnieku patversmi atklāja 1930. gadā. Būvniecība noritēja arī uz agrākajām Kaugurmuižai piederošajām zemēm. 1927.gada 15. septembrī toreizējais Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis un Baltijas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Hermanis Enzeliņš svinīgi iemūrēja pamatakmeni topošajai a/s „Bekona Eksports” kautuvei un fabrikai Rūpniecības ielā 1. Starp platsliežu un šaursliežu dzelzceļu pēc vietējās pašvaldības ieteikuma izvēlējās vietu labības sabērtuvei. Zemkopības ministrijas finansētie celtniecības darbi noritēja no 1931. līdz 1932.gadam un tajos strādāja 80 cilvēki — gan vietējie, gan tuvējās apkārtnes vīri un sievas.