Audzināt par krietniem cilvēkiem

NAUKŠĒNIEŠU PĒDĒJĀ LAIKA RELIKVIJAS. Ar Brašā ugunsdzēsēja kausiem: no kreisās – Hanna Nikola, Amanda Čākure, skolotāja Linda Čākure un Sabīne Kapture. Ārijas Romanovskas foto

Mūsu pieredze rāda – ja bērnam pašam būs vēlme sasniegt šos augstos rezultātus sportā, viņš to arī izdarīs pie mums, netiekot trenkāts pāri baļķim simt reizes dienā. Tāpēc es izdomāju, ka turp­māk strādāšu tā, kā es gribu – ar drošību, mācot darboties komandā. To līmeni mēs nedabūsim rīt, bet iespējams, ka sasniegsim pēc gada tanī mirklī, kad pats bērns būs tam fiziski un psiholoģiski gatavs, un tas būs viņa lēmums – iet pasaules līmeņa sportā, saprotot arī, ka simtiņu nevar skriet 20 sekundēs, bet tas jādara vismaz 18 sekundēs. Tad, kad tādi bērni būs un viņi pateiks, ka to vēlas darīt, es viņiem neapšaubāmi būšu līdzās, bet nekad nebūšu tādās sacensībās kā otra trenere. Es turpināšu darīt pa savam, un, iespējams, man izaugs otrs Oskars Reiziņš, jo viens ļoti līdzīgs puisis šogad ienāca stadionā.

Iespējams, ka tam tā arī bija jānotiek, jo mēs visu laiku mētājāmies, meklējot Latvijā to veidu, kā strādāt ar bērniem, kā viņiem parādīt, izstāstīt, pilnveidot viņus, – tāda ir mana atziņa, pie kuras esmu nonākusi. Es zinu, ka manas meitenes un zēni, kas trenējas pie mums, startēs Latvijas izlasē, jo viņi tajā iekļūs, nekļūs taču sliktāki, bet ar katru mirkli arvien labāki. Tā būs viņu izvēle, jo es uzskatu, ka pie mums pulciņā izaug pietiekami patstāvīgi bērni, kuriem es tāpat kā līdz šim psiholoģiski palīdzēšu caur Whats­App, nopirkšu un uzlikšu viņiem Latvijas rokassprādzītes, bet to rupjību es nevaru izturēt – es savus bērnus pirms starta nekad nelamāšu, bet gan uzmundrināšu, un, ja arī kas nesanāks tajās sacensībās, es viņu samīļošu un teikšu, ka sanāks nākamajās. Teikšu: tu pati saprati, ka neizstiepi roku pirms dalītāja, tu pati saprati, ka tev jāpalielina ātrums uz baļķa, bet to darīt ir bērna izvēle, es viņa vietā to nevaru izdarīt. Ja tas mans stils neved pie augstiem rezultātiem, iespējams, ir kāds cilvēks, kas saprot, kā to izdarīt un šos rezultātus sasniegt, lai gan Vitālijs Rozgals, kas strādā ar zēniem Alsungā, savus bērnus nelamā un nesit – tieši viņa puikas ieguva augstākās – divas ceturtās vietas, nevis dzenātie rīdzinieki.

Ir jāsaprot arī, kas ir meitene: meitenei jābūt meitenei – skaistai, koptai, tālākā nākotnē – ar saglabātu veselību. Jā, ar vēlmi darīt citādākas, ekstrēmākas lietas, bet, izejot no stadiona, es vienmēr meitenēm saku – uzpucējieties, uzkrāsojiet lūpas, uzvelciet augst­papēžu kurpes, tikai atcerieties, ka, nodarbojoties ar ugunsdzēsības sportu, jums visām kleitām jābeidzas zem ceļiem, lai neviens neredz jūsu apdauzītos zilos ceļgalus.