Rencēnu prāģeri un teātra spēlēšana

Pirmās ziņas, kas saistītas ar teātra spēlēšanu Rencēnos un atrodamas dažādos avotos, ir skopas. Pirmie dati atrodami par 1937. gadu, kad Rencēnu lauksaimniecības biedrības namā Vienības svētku svinībās piedalījies Ziemeļlatvijas teātris, kas 1923. gadā dibināts kā Valmieras Drāmas teātris. Šajā laika periodā — 30. gados Rencēnu pagastā notikuši dažādi kultūras sarīkojumi un notikumi, taču ne teātra spēlēšana. Tikai 1953. gadā Rencēnu tautas namā iestudēta V. Lāča luga «Zvejnieka dēls», kur Oskara lomā iejuties skolotājs Zigurds Āboliņš, kuru Laiks paņēmis sev līdzi. Nākamais gads, kad atklājas jauni talanti, ir 1963., kad Rencēnu tautas namā uz skatuves kāpj Rencēnu prāģeri. Jā, tas nav ne amatierteātris,  ne pulciņš drāmas spēlētāju, taču ansamblis, ātri kļūdams tautas mīlēts, tiek pamanīts arī tālāk par Rencēnu ciemu. Viņus teātri spēlēt un muzikāli papildināt teātra izrādes aicina Valmieras Drāmas teātra režisors Pēteris Lūcis.

Bet — par visu pēc kārtas.

Ir 1963. gada 1. janvāris. Rencēnu ciema kultūras namā notiek ikgadējais Jaungada karnevāls — masku balle. Rencēniešus pārsteidz nepazīstami vīri glaunās frakās, cilindros, savdabīgās frizūrās un melnu rāmju brillēs, pie kurām piestiprināti milzu deguni. Tiem līdzi uz skatuves kontrabass, vijoles, cītara, akordeons, bungas un interesants un skaists muzikāls priekšnesums. Rencēnu ballē pulcējušies ļaudis vīrus tā arī neatpazīst. Tikai vēlāk atklājas, ka muzikanti ir pašu Rencēnu iedzīvotāji — Augusts Rolmanis, Laimonis Muzikants, Jānis Bemberis, Gunārs Ulmanis, Vitauts Auniņš, kas nolēmuši kopā muzicēt, savu pirmo publisko uzstāšanos dāvinot rencēniešiem Jaungada karnevālā — masku ballē. Muzikanti saņem karnevāla galveno balvu.

Pirmais prāģeru vadītājs Augusts Rolmanis stāsta, ka iesākumā ideja par kopā muzicēšanu radusies jau tālajā 1939. gadā, kad bariņš jaunu puišu sarunājuši uzstāties arī Jaungada karnevālā. No tā laika prāģeros muzicē divi vīri — Augusts Rolmanis un Jānis Bemberis.  Otrā Pasaules kara laikā ansamblis spēlējis danču vakarus un zaļumballes. Togad Burtnieku ļaudis pulcējušies Līgo vakara ballei. Šucmaņi atraduši sapulcējušos ļaudis un muzikantus, tos izgaiņājuši un izdzenājuši. Mierīgie iedzīvotāji un muzikanti no apsolījuma nošaut tikuši cauri ar šņabja palīdzību. Uz laiku spēlēšana apklususi.

Tajā Jaungada karnevālā saņemtā godalga mudinājusi savu ideju realizēt atkal 1962./63. gadu mijā. Ļaudīm iepatikušies, viņi savu muzicēšanu turpina, un tas izdodas vēl trīsdesmit gadu garumā. Pēc Augusta Rolmaņa — ansambļa pirmās vijoles spēlmaņa, muzikantu vadību uzņemas Vitauts Auniņš (akordeons), kas arī pagasta deju kolektīvu pavadītājs un sieviešu vokālā ansambļa «skolotājs». Kapelas  repertuārā senas ziņģes, polkas, valši, kas klausītājiem kļūst tuvi un mīļi.

Pēc Rencēnu prāģeriem pieprasījums liels. Nospēlēti trīsdesmit gadi, un Latvijā vieglāk atrast vietu, kur ansamblis nebūtu spēlējis. Pa Latviju braukts no ziemeļiem līdz dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem. Pabūts gan Vidzemē, gan Kurzemē, Zemgalē un Latgalē. Spēlēts Rencēnos, Valmierā, Rūjienā, Valkā, Strenčos, Siguldā, Alojā, Limbažos, Mālpilī, Kārķos, Salacgrīvā, Jāņmuižā, Turnā, Bilskā, Jaunpiebalgā, Engurē, Inčukalnā, Dikļos, Kuldīgā, Smiltenē, Mārsnēnos, Vilzēnos, Kauguros, Jaunklidzī, Drabešos, Zaubē, Vaidavā, Mazsalacā, Raganā, Bulduros, Priekuļos un daudzviet, daudzviet citur.

Prāģeri spēlējuši kāzās, dzīves un darba jubilejās, ballēs, karnevālos, skolu Jaungada eglīšu pasākumos, izlaidumos, kolhozu lopkopju, mehanizatoru, lauksaimnieku sumināšanas ballēs, apsējībās, apkūlībās, sporta klubu darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, sakarniekiem Valmieras rajona sakaru mezglā, darba veterānu godināšanas vakaros, pašdarbnieku ballēs, dziesmu un teātra svētkos Dikļos, gadatirgos — visbiežāk Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Bijuši pieaicināti Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta folkloras sektora organizētajā folkloras pēcpusdienā, piedalījušies koncertā «Tautasdziesma», kad atzīmēta K. Barona 150 gadu jubileja. Bijuši dalībnieki republikas lauku kapelu 1. un 2. salidojumā Ikšķilē (1984. g.) un Siguldā (1986. g.) Ansamblis gan nekad nav muzicējis ,bērēs.

Muzicējošos vīrus pamana Valmieras Drāmas teātra režisors Pēteris Lūcis, kas veidodams izrādi «Dzimtene» pēc J. Janševska romāna, aicina prāģerus līdzdarboties. Kopā ar Valmieras teātri 1973. gadā luga spēlēta brīvdabas estrādēs Alūksnē, Gulbenē, Ogrē, Rīgā, Slokā, Valmierā, Limbažos, Lēdurgā, Nītaurē, estrādē «Pūt vējiņi»  Liepājā, Rīgā — kultūras un atpūtas parkā, Brīvdabas muzejā, Dzegužkalnā, Drāmas teātrī un Operā (1974. gadā). 1979. gadā kapela piedalās P. Lūča režisētajā «Bandavā». Spēlējuši Leona Paegles Valsts Valmieras Drāmas teātra 60 gadu jubilejas svinību noslēgumā, suminājuši Pēteri Lūci 70 mūža un 50 darba gadu jubilejas vakarā.

Prāģeri pieaicināti darboties  un muzicēt mākslas filmā «Nāves ēnā», spēlējuši Latvijas radio un televīzijā, kur kopā ar diktori Gerdu Riekstiņu un lelli skursteņslauķi Gustiņu veidojuši uzvedumu bērniem.

Spēlējuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja 60. gadadienai veltītajā konferencē, aicināti sveikt un muzicēt  Valda Rūjas jubilejai veltītā literāri muzikālā sarīkojumā «Mēnesstars» Rīgā, Mākslas darbinieku nama mūzikas salonā.

Lai varētu sniegt cilvēkiem deju un dziesmu prieku, tolaik, vēl Padomju Latvijā, mūzikas ansambļiem bija jāiegūst noteikta muzicēšanas atļauja jeb kategorija. Lai arī kapelas dalībnieki visi ir bijuši muzikanti pašdarbnieki un vienīgais, kuram muzikālā izglītība, ir bijis Vitauts Auniņš (akordeons), Rencēnu prāģeri var lepoties galvenokārt ar iegūto 1. kategoriju, kas deva iespēju muzicēt visā Latvijas teritorijā. Tā Gunārs Ulmanis bijis virpotājs, Jānis Bemberis — elektriķis, Laimonis Muzikants — tirdzniecības darbinieks, Augusts Rolmanis — elektromontieris, Vitauts Auniņš — Rencēnu slimnīcas saimniecības vadītājs.

Visā kapelas pastāvēšanas laikā tajā muzicējuši 15 vīri un viena dāma: Aija Karlivāne (vijole), Augusts Rolmanis (vijole), Jānis Bemberis (vijole), Vitauts Auniņš (akordeons), Laimonis Muzikants (kontrabass), Vitauts Skujiņš (klarnete), Kārlis Miķelsons (vijole), Gunārs Ulmanis (cītara), Jānis Sedlenieks (klarnete), Andrejs Kārkliņš (saksofons), Valdis Mazurs (bungas), Ernests Spruls (saksofons), Elmārs Irklis (ģitāra), Arvīds Krēpausis (klarnete, cītara, bungas), Ādolfs Atslēga (cītara), Herberts Baltgalvis (cītara).

Rencēnu prāģeru spēlēto mūziku raksturo toņu savdabīgais melodiskums, konsonanse un skaņu modulācija. Ļaužu sarunās  dzirdēts, ka dziesma viņu izpildījumā ir dzidra kā rasas lāse, kas ne vien mākslinieciski papildina mūziķu sniegumu, bet daudzējādā ziņā rotā un bagātina viņu darbību uz skatuves.

Nosaukums kapelai aizgūts no Ventspils puses Piltenes prāģeriem. Ilgi un grūti «lauzti šķēpi» dažādās kultūras instancēs — vai muzicējošie vīri būtu saucami par etnogrāfisko ansambli vai lauku kapelu? Tautā iegājies — lauku kapela «Rencēnu prāģeri». Prāģeru pēdējā uzstāšanas par prieku Latvijas ļaudīm notika 1993. gadā.

Tāds ir stāsts par muzikantiem, kuru popularitāte aizsākusies Rencēnu masku ballē un aizsniegusies pāri Rencēnu ciema robežām kopā ar Valmieras Drāmas teātri, Latvijas radio un televīziju.

RENCĒNU PRĀĢERI (no kreisās); Augusts Rolmanis, Jānis (Valters) Bemberis, Vitauts Auniņš, Gunārs Ulmanis un Laimonis Muzikants.