Dzīves ceļa meklētājs
Pirms 130 gadiem
1888. gada 9. maijā (j. st.) Kauguru pagastā kalpu pāra Mārča un Marijas Kārkliņu meitai Annai piedzimst ņiprs puišelis, kuram kristībās luterāņu baznīcā ar mācītāja Jāņa Neilanda svētību dod divus vārdus: Kārlis un Voldemārs. Ierakstā par vecākiem norādīts, ka māte ir neprecētā Anna Kārkliņš Kauguru pagasta Iemetējos. Par kūmām aicināti šo māju saimnieks Jānis Briedis ar sievu Mariju un pašas brālis, zēna krusttēvs Kārlis Kārkliņš. Iemetējos bez Annas, kurai tobrīd jau 32, dzīvo jaunākie brāļi — Mārcis un jau minētais Kārlis. Par zēna tēvu nekas nav zināms. Autobiogrāfijā publicists un literatūrzinātnieks Kārlis Kārkliņš rakstīs: „Mana māte bija neikdienišķa sieviete. Viņas dzīvei bija noteikts mērķis. Viņa izvadīja mani skolotāju seminārā un pēc tam aizgāja mūžībā. Māte upurēja dzīvi manā labā. Spēku dzīvot viņa smēla reliģijā. Viņa bija izaugusi hernhūtiešu apvidū. Katru svētdienu gāja baznīcā un uzticīgi kalpoja savam Dievam. No viņas es mantoju dziļu reliģiozitāti un garīgas intereses. Vispirms mācījos Kauguru un Jaunvāles pagasta skolā. [..] Labi es jutos Trikātas draudzes skolā, kurā par pārzini darbojās Jēkabs Mūrnieks. Aizmirsis savu personīgo dzīvi, viņš pilnīgi ziedojās savu skolnieku labā. Viņš bija skolotājs no Dieva žēlastības. Viņš atbalstīja mani materiāli un garīgi. J. Mūrnieks mani ievadīja skolotāja gaitās, no kurām nekad neesmu novērsies.” (Trimdas rakstnieki. 1947.)
Skolas un skolēni
20. gadsimta sākumā Valmiera bija apriņķa centrs ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju. Īpaša rosība te rudenī, kad ierodas zēni un meitenes, lai sāktu mācības draudzes skolā vai reālskolā, brāļu Liepiņu privātajā proģimnāzijā, pilsētas skolā, četrklasīgajā meiteņu skolā (no 1909. gada sieviešu ģimnāzija Rīgas ielā) vai jaunuzceltajā skolotāju seminārā. Šīs 1902. gadā celtās īpatnēji būvētās gaišdzeltenu ķieģeļu ēkas, kas it kā atgādināja burtu E, spārnos atradās klases, guļamistabas, dzīvokļi pedagogiem un, tā saucamā paraugskola. Ēkas vidū lejā – plaša ēdamistaba ar virtuvi, augšā – zāle. Telpas mitras, slikti apkurinātas. Semināristi ikdienā nēsāja obligāto formas tērpu — tumšzilas bikses un blūzes ar augstu apkaklīti. Šūt to no pirktas drēbes vai krāsot vadmalu – tas palika katra jaunā censoņa mātes ziņā, arī toņi līdz ar to formai sanāca dažādi, no spilgti zila līdz pat tumši vai pelēcīgi zilam. Šuva formas tērpu ar krietnu rezervi, kas galu galā vienmēr kļuva par īsu. Piederību semināram apliecināja izturīgas ādas siksna ar metāla sprādzi virs blūzes un nozīme pie cepures.
SEMINĀRISTI. Kārlis Kārkliņš (augšējā rindā 3. no labās), 3. rindā - zem viņa - nākamais dzejnieks Leons Paegle. 1910. gads.