Automazgātava vai automazgātuve?

Kas esat pēc profesijas un kāpēc nolēmāt kļūt par Valsts valodas centra brīvprātīgo palīgu?

Esmu angļu-latviešu valodas tulkotāja, un mans tiešais darbs saistīts ar informācijas sniegšanu sabiedrībai — materiāli, ko tulkoju, tiešā veidā nonāk pie lietotājiem. Tās ir gan rokasgrāmatas, gan dažāda veida informatīvie materiāli, daļēji arī Eiropas Savienības dokumentācija. Informācijai par izstrādājumiem, kas ievesti no ārvalstīm, ir jābūt pārtulkotai, jo mūsu tiesību akti paredz, ka informācija jāsniedz latviešu valodā, ka patērētājam jābūt iespējai uzzināt, ko viņš iegādājas. Tas tieši sakrīt arī ar vienu no sabiedrisko palīgu uzdevumiem — sekot līdzi, lai šie tulkojumi būtu saprotami, izlasāmi, labā līmenī un pietiekami lieliem burtiem. Par pēdējo nosacījumu iepriekš nebiju aizdomājusies. Taču tas ir pamatots, jo mazie preču marķējumi tiešām nav salasāmi, un tas būtu jāņem vērā gan ražotājiem, gan tirgotājiem. Diemžēl arī informācijas saprotamība bieži nav nodrošināta, jo daudzi ārvalstu ražotāji neizmanto dzīvus tulkotājus, bet mehāniskus līdzekļus, acīmredzot finansiālu apsvērumu dēļ. Bet tā jau ir cita tēma.

Desmit gadus strādājot par tulkotāju, esmu pārliecinājusies, ka daudzi tulkotāja darbu uzskata par vienkāršu un katram izdarāmu. Tad kāpēc mēs, tulkotāji, nepārtraukti mācāmies, attīstāmies, izkopjam savas valodas prasmes? Tāpēc, lai patērētājiem piedāvātu pēc iespējas precīzāku ražotāja vēstījumu. Kurš katrs gan laikam to nevarēs, ņemot vērā daudzās un specifiskās lingvistiskās nianses, kas ir ne tikai idejas un informācijas pārnese no vienas valodas citā, bet arī precīza tās pielāgošana tieši mērķvalodas lingvistiskajai atbilsmei. Pārbaudot dažādas instrukcijas, marķējumus, sastopamies ar daudzām valodnieciskām problēmām, kuras ražotāji (arī vietējie) vai tirgotāji, paši tulkojot, radījuši. Diemžēl nosacījuma, ka jāgriežas pie profesionāla tulkotāja, arī nav.

LIENE LIELMANE. Ārijas Romanovskas foto