Riteņojot aizvadīti divarpus gadi
Stāstu vakarā Valmieras Tūrisma un informācijas centrā bija ieradusies MARIKA LATSONE. Viņa riteņojot veikusi 18000 km, ceļā pavadījusi divarpus gadus, lai nokļūtu no Sanfrancisko (ASV) līdz Ušuaijai (Argentīnā), kas dēvēta arī par «pasaules malu». Viņas stāsts ir par piedzīvoto, par izaicinājumiem, par ceļiem un bezceļiem. Viņa atteicās no ikdienas ērtībām, pārcēlās dzīvot uz velosipēda un devās neparastā piedzīvojumā. Kopumā ar savu aizrautību un nemitīgo interesi par to, kas būs aiz nākamā līkuma, Marika ceļojuma laikā šķērsoja 13 valstis, ekvatoru, tuksnešus, Andu kalnus un brauca gandrīz 400 km līkumu, lai redzētu Lielo kanjonu. Ceļā viņa bija 843 dienas, bet uz riteņa 300, pārējās viņa strādāja un atpūtās no pedāļu mīšanas. Pēc profesijas viņa ir grafikas dizainere, un ikdienā un arī esot uz riteņa, Marika strādāja kā freelancere ar saviem projektiem Latvijā, lai nosegtu tēriņus. Mēnesī viņa centās iztikt ar 300 — 400 eiro ikdienas vajadzībām, kas ne vienmēr izdevās. Jau aptuveni gadu viņa ir mājās.
«Garākā distance, ko vienā dienā mēroju ar riteni, bija 170 km, bet to dienu pavadīju, tikai minoties. Īsākais dienas brauciens bija Čīlē, kur no rīta sapakoju mantiņas, pabraucu nepilnus 4 km un ieraudzīju skaistu vietu pie okeāna. Uzslēju telti un tur paliku divas dienas, ēdiena un dzeramā ūdens man bija pietiekami. Augstākais punkts, ko sasniedzu ar velo, bija aptuveni 5 km virs jūras līmeņa Bolīvijā. Ilgākā pauze no velo, 3 mēneši, man bija Kolumbijā, un visvairāk tarakānus sastapu Centrālamerikā,» stāsta Marika. Viņa min, ka nav jābūt sportistam, lai dotos ceļojumā uz riteņa, bet ir jābūt vēlmei un patikai būt ceļā.
Ceļa sākums Sanfrancisko, Kalifornija
To es izvēlējos, jo tur dzīvo draugi, ko gribēju apciemot, un tā vienkārši aizlidot uz Patagoniju, kas bija mans lielais sapnis, jau nebūtu interesanti. Tāpēc nolēmu sasniegt mērķi, minoties cauri Amerikām. Pie sava labākā drauga — divriteņa — tiku Sanfrancisko, jo šķita, ka ņemt līdzi lidmašīnā no Eiropas būs diezgan dārgi.
Uz velo man bija līdzi viss nepieciešamais, lai varētu nakšņot un doties jebkur. Priekšējā soma bija virtuve, kur bija piederumi gatavošanai: katliņš, panna, krūze, kafijas kanniņa, plītiņa, ūdens filtrs. Man bija līdzi multi degvielas plītiņa, kurai varēju izmantot jebkuru degvielu, kas ir ļoti ērti mazāk attīstītās valstīs, jo degviela ir pieejama visur. Otra priekšējā soma bija garāža, kur atradās visi instrumenti, rezerves kameras (kādas trīs), puslitra ūdens pudele ārkārtas gadījumiem. Viena no aizmugurējām somām bija mans skapis. Otrā aizmugurējā somā bija birojs, viss vajadzīgais strādāšanai. Es esmu grafikas dizainere un strādāju ar dažādiem projektiem, būdama ceļā. Uz riteņa bagāžnieka bija piektā soma, kas bija mana guļamistaba — paklājiņš, telts un guļammaiss. Mazajā stūres somā bija fotokamera, telefons, našķi un divi naudas maki. Īstais maks somā bija labi paslēpts, bet otrs maks bija «zagļiem» — piepildīts ar dažādām monētām, neīstiem dolāriem un vecām bankas kartēm. Vislabākais priekšējā somā gan ir našķi, jo braucot izsalkums var kļūt ļoti liels.
MARIKA LATSONE Ujuni sāls tuksnesī Bolīvijā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv