Lai gūtu rezultātus, ir jāiegulda darbs

Dāvis Rūdolfs ir saņēmis Vītola fonda administrēto stipendiju. «Viscaur studiju laikam Vītolu fonds ir bijis ļoti liels atbalsts, kas ļāvis vairāk fokusēties uz studijām, tomēr tas nāk arī ar lielu atbildības sajūtu, jo apzinies, ka tev tic un vēlas palīdzēt studēt. Tas arī savā ziņā motivē sasniegt vairāk, lai, kad jau pats nostājies uz kājām, varētu palīdzēt kādam citam studentam. Ieteiktu katram vidusskolēnam apsvērt domu mēģināt pieteikties, bet arī apzināties, ka tā ir atbildība,» stāsta Dāvis Rūdolfs.

Lai gūtu rezultātus, ir jāiegulda darbs

Pastāstiet, kā esat kļuvuši par tik mērķtiecīgiem jauniešiem.

Dāvis Rūdolfs: Savā ziņā tas ir no audzināšanas, kādas vērtības tev ir. Mācoties skolā, es biju hiperaktīvs un bija grūti koncentrēties vienai lietai, un nebija tā, ka man sanāca visi priekšmeti. Nu, ar matemātiku nebija problēmu.

Jānis Miķelis: Ar eksaktajiem priekšmetiem. Bet ar valodām (smejas) gāja grūtāk. Tur bija vairāk darba jāiegulda, bet skolotājām jāsaka paldies, ka nepadevās.

Dāvis Rūdolfs: Angļu valoda mums ir laba.

Jānis Miķelis: Un par to mērķtiecību — tā ir audzināšana, arī vecākiem nepatika, ja ar mācībām slinkojām.

Dāvis Rūdolfs: Ne jau, ka nepatika. Bet, ja tev nav tie paši labākie dzīves apstākļi, tad labāk ir tiekties uz kaut ko, un viņi zināja — ja mēs nemācīsimies, tad būs grūti visus trīs palaist augstskolā.

Jānis Miķelis: Ja tu nedzīvo konstantā komfortā, ka tev viss ir un ka tev ne par ko nav jāpacīnās, tad tā ir motivācija.

Dāvis Rūdolfs: Turklāt mēs ļoti daudzas vasaras pavadījām laukos, un mūsu vecvecākiem bija zemnieku saimniecība, kur viņi turēja govis, cūkas un pīles. Darot lauku darbus, iemācījāmies pamatvērtības. Ļoti daudz zināšanu guvām no vecātēva. Vidusskolā bija skaidrs pamats un veidojās virziens dzīvē — vai meklēsi vieglāko variantu, to savu komfortu, vai tieksies sasniegt kaut ko vairāk.

Vai jums palīdzēja brāļu sacensība?

Dāvis Rūdolfs: Jā!

Jānis Miķelis: Jā! Joprojām savā ziņā tāda ir, bet tagad priekšmeti nepārklājas un ir grūti salīdzināt, kuram ar ko iet labāk.

Dāvis Rūdolfs: Bet tas ir tādā veselīgā līmenī, kas tevi mudina kaut ko vairāk pamācīties. Nevar jau palaisties, bet, protams, intereses ir citas, kas vienam vairāk, tas otram mazāk.

Vai bija kāds cilvēks, kurš jums palīdzēja neapstāties, kad negribējās darīt vai mācīties?

Jānis Miķelis: Es nezinu, vai man ir bijis tāds viens, bet gan kopums no vecākiem un skolotājiem, kas tomēr lika smadzenēm strādāt.

Dāvis Rūdolfs: Tā vairāk bija pašu vēlme. Ir cilvēki, piemēram, ģimene, ar kuriem konsultējāmies lielākos lēmumos, bet vienā brīdī ir veselīgi saprast, ka tie lielākie lēmumi tev ir jāpieņem pašam sev. Pats esi atbildīgs par to, kur tu ej. Lai arī tos dažkārt negribētos pieņemt. Gribas, lai kāds pasaka tev priekšā, bet ir jāsaprot — ja tev kaut kas nesanāks, vainīgs būsi tikai tu pats, nevis tas otrs cilvēks.

Jānis Miķelis: Tā varbūt bija papildu motivācija vidusskolā, kad tu saproti, ka par studijām samaksāt un ņemt kredītu nav reāli.

Dāvis Rūdolfs: Un otrs aspekts ir — kāpēc to darīt, ja tu jūti, ka to vari panākt mācoties un spiežot, cik smadzenes atļauj.

Kā nonācāt līdz apziņai, ka tu mācies tikai sev, nevis papīra dēļ?

Dāvis Rūdolfs: Tas ir sarežģīti, bet tas ir saistīts ar audzināšanu ne tikai no vecākiem, arī no skolas puses.

Jānis Miķelis: Var arī domāt tā — kad tev vairs neviena nebūs, kas tev paliks? Ja tev visu nodrošina vecāki, vai tā būs vienmēr, un, kad tas beigsies, kur tu būsi? Kad tev nebūs nekādas izglītības, tad diemžēl tev būs diezgan mazas iespējas bērniem nodrošināt tādu pašu līmeni kā sev. Vai arī tieši otrādi — ja tu tālāk gribi ģimeni, tad tu gribi nodrošināt labākus apstākļus, nekā tev bija.

No kreisās: DĀVIS RŪDOLFS un blakus dvīņu brālis JĀNIS MIĶELIS ZAĶI. Jauniešu zināšanu panākumu  pamatā ir smags darbs un mērķis sasniegt savus labākos rezultātus.